— Izbeidziet! — mierīgi sacīja spāniski d'Agilars, jo tas bija viņš. — Muļķi tādi! Vai jūs gribat, lai visus spāniešus Londonā saplosa gabalos? Un šis piedzērušais lops, — viņš ar kāju pieskārās Endrjū līķim, — pats ir vainīgs savā nāvē. Pie tam viņš nebija spānietis un nav jāatriebj ar asinīm. Paklausiet man! Vai man jums jāsaka, kas es esmu?
— Mēs pazīstam jūs, marķīz, — bijīgi atbildēja seržants.
— Puiši, noglabājiet savus zobenus! Galu galā tā nav mūsu darīšana.
Kareivji negribīgi paklausīja, bet šai mirklī notikuma vietā ieradās pats sūtnis de Ajala, ļoti sadusmots, jo bija dzirdējis par sava kalpotāja nāvi, un skaļi pieprasīja, lai uzrādot cilvēku, kas to nogalinājis.
— Mēs viņu neizdosim spāniešu priesterim! — pūlis kliedza.
— Nāciet un paņemiet viņu, ja vēlaties!
Murdoņa atkal pieņēmās spēkā, un Pīters ar saviem biedriem saspringa cīņas gatavībā.
Šķita, ka sadursme tomēr notiks, lai kā d'Agilars pūlējās to novērst, bet tad piepeši troksnis sāka aprimties un iestājās klusums. Pa vidu paceltajiem zobeniem iznāca neliela auguma grezni ģērbies vīrietis un spēji pagriezās pret pūli. Tas bija pats karalis Henrijs.
— Kas uzdrošinās izvilkt zobenus manā pilsētā, pie pašām manas pils durvīm? — viņš saltā balsī vaicāja.
Kāds ducis roku norādīja uz Pīteru.
— Runā! — karalis viņam pavēlēja.
— Margaret, nāciet šurp! — Pīters sauca, un pūlis pastūma meiteni uz priekšu.
— Majestāte, — viņš sacīja, norādīdams uz Endrjū līķi, — šis cilvēks izturējās nekrietni pret šo jaunavu, Džona Kastela meitu. Es, viņas brālēns, notriecu nekauņu zemē. Viņš izrāva zobenu un metās man virsū, un es viņu nositu ar savu nūju. Rau, tur tā guj. Tad spānieši, viņa biedri, gribēja nogalināt mani, un es saucu palīgā angļus. Tas ir viss, majestāte.
Karalis noskatīja Pīteru no galvas līdz kājām.
— Pēc drēbēm tirgotājs, — viņš sacīja, — bet pēc izturēšanās karavīrs. Kā tevi sauc?
— Pīters Broums, majestāte.
— Ahā! Viens man zināms sers Pīters Broums krita kaujā pie Bosvortas, bet viņš nekaroja par mani, — karalis pasmaidīja. — Vai tu gadījumā nebiji ar viņu pazīstams?
— Tas bija mans tēvs, majestāte. Es redzēju viņu nokautu … un nogalināju to, kurš viņu nokāva.
— Tam es ticu, — Henrijs sacīja, vērodams Pīteru. — Bet kā tas nāk, ka Pītera Brouma dēls, kam pār seju kaujā gūta rēta, ir ģērbies tirgotāja drānās?
— Majestāte, — Pīters mierīgi atbildēja, — mans tēvs pārdeva savas zemes, aizlienēja visu savu bagātību kronim, un es nekad neesmu atprasījis šo parādu. Tādēļ man jādzīvo, kā varu.
Karalis pasmējās.
— Tu man patīc, Pīter Broum, kaut gan nav šaubu, ka tu mani ienīsti.
— Nē, majestāte! Kamēr bija dzīvs Ričards, es cīnījos par viņu. Ričarda vairs nav, un, ja būs vajadzīgs, es cīnīšos par Henriju, jo esmu anglis un kalpoju Anglijas karalim.
— Labi teikts. Tu man vēl vari būt noderīgs, un es neturu uz tevi ļaunu prātu. Jā, bet vai tad tu šādā veidā domā cīnīties par mani — traucēdams mieru un kārtību manā pilsētā un sariebdams maniem labiem draugiem spāniešiem?
— Majestāte, jūs zināt, kas te notika.
— Es zinu, ko tu man stāstīji, bet kas var to apliecināt? Vai tu, jaunava, tirgotāja Kastela meita?
— Jā, majestāte. Cilvēks, ko mans brālēns nogalināja, apgājās ar mani nekrietni, kaut gan es nekā ļauna nedarīju, vienīgi gaidīju šeit, lai redzētu jūsu žēlastību. Paraugieties uz manu saplēsto apmetni.
— Nav nekāds brīnums, ka viņš nogalināja šo vīru tādu acu dēļ kā tavējās. Bet šis liecinieks var būt nepatiess. — Karalis atkal pasmaidīja un piebilda: — Vai neviena cita nav?
Betija pagājās uz priekšu, lai runātu, bet d'Agilars pasteidzās pirmais, noņēma cepuri, paklanījās un angliski sacīja:
— Jūsu žēlastība, liecinieks ir. Es visu redzēju. Sis drošsirdīgais džentlmenis nav vainīgs. Vainīgi bija mana tautieša de Aja- las kalpotāji, vismaz sākumā, un vēlāk iznāca ķilda.
Tagad sarunā iejaucās sūtnis de Ajala, dusmīgi pieprasīdams gandarījumu par nogalināto gvardu un piedraudēdams, ka, to nesaņēmis, viņš ziņošot par šo notikumu Spānijas karalim un karalienei, lai majestātes zinātu, kā ar viņu ļaudīm apietas Londonā.
To dzirdot, Henrijs sadrūma, jo, lai nu ko, bet aizvainot Ferdinandu un Isabellu viņš negribēja.
— Tu esi izdarījis ļaunu darbu, Pīter Broum, — viņš sacīja, —un par to jālemj manam tiesnesim. Līdz tam laikam būs prātīgāk tevi paturēt drošā vietā, — un karalis pagriezās, it kā gribētu dot pavēli Pīteru apcietināt.
— Majestāte, — iesaucās Pīters, — es dzīvoju mastera Kastela mājā Holbornā un nekur nebēgšu!
— Kas par to uzņemsies atbildību? — karalis jautāja. — Un kas var galvot, ka tu pa ceļam atkal neuzrīkosi kautiņu?
— Es uzņemos atbildību, jūsu žēlastība, — mierīgi sacīja d'Agilars, — ja jaunā lēdija atļaus man pavadīt viņu un viņas brālēnu līdz mājām. Un man liekas, — viņš klusu piebilda, — ka kautiņš drīzāk var izcelties tad, ja šim cilvēkam neļaus iet un vedīs viņu uz cietumu.