DAIĻĀ MARGARETA

—   No daudz kā, Pīter. Pirmkārt, šis gadījums tiks izmantots, lai izspiestu no manis lielu naudu, jo ir taču zināms, ka es esmu bagāts vīrs, un naudas izspiešana skaitās piedodams grēks. Otr­kārt, ja es atteikšos maksāt, mani sāks tirdīt par citām lietām.

—   Par ko tad?

—  Vai tu, Pīter, esi kādreiz dzirdējis par jaunajiem kristiešiem, ko spānieši dēvē par marāniem?

Pīters pamāja.

—   Tad tu zini, ka marāns ir kristīgo ticību pieņēmis ebrejs. Es tev tagad atklāšu kādu noslēpumu, jo tu proti tos glabāt. Mans tēvs bija marāns. Kā viņu sauca, taš nav svarīgi, jo šis vārds ir sen aizmirsts. Bet šādu vai tādu iemeslu dēļ viņš no Spānijas atbēga uz Angliju un pieņēma tās zemes* vārdu, no kuras bija nācis —

Kastils jeb Kastels. Un, tā kā ebrejiem Anglijā dzīvot nav atļauts, viņš pieņēma ari kristīgo ticību. Nejautā, kādi bija viņa rīcības motīvi, tie ir apglabāti kopā ar viņu. Viņš lika nokristīt arī mani, savu vienīgo dēlu, kad es biju tikai desmit gadu vecs, taču sevišķi nevēroja, vai es piesaucu «tēvu Ābramu» vai «svēto Mariju». Kris­tīšanas apliecība vēl arvien glabājas manā tērauda lādē. Tēvs bija gudrs vīrs, viņa veikali zēla, un pirms divdesmit pieciem gadiem viņš mierīgi nomira, atstādams man jau lielu bagātību. Tai pašā gadā es apprecēju anglieti, tavas mātes otrās pakāpes māsīcu, dzī­voju ar viņu laimīgi, mīlēju viņu un devu tai visu, ko vien sirds vēlējās. Bet pēc Margaretas piedzimšanas —Jcopš tā laika tagad pagājuši divdesmit trīs gadi — viņa vairs nekad tā īsti neatspirga un pirms astoņiem gadiem nomira. Tu viņu atceries, viņa atveda tevi šurp, kad biji vēl tāds ducīgs puišelis, un vēlāk lika man ap­solīt, ka vienmēr rūpēšos par tevi, jo, izņemot tavu tēvu, seru Pī­teru, no jūsu senās, dižciltīgās dzimtas neviens cits vairs nebija dzīvs. Sers Pīters neklausīja mani un atdeva visu savu bagātību tam blēdim un uzurpatoram Ričardam, kas solīja viņam augstus amatus un iztērēja viņa naudu. Kad tavs tēvs pie Bosvortas krita, atstādams tevi bez zemes, bez penija kabatā, un sāka valdīt kara­lis, uz kura labvēlību tev nebija ko cerēt, es piedāvāju tev mājas un pajumti. Tu, būdams prātīgs jauneklis, novilki bruņukreklu, ietēr­pies vadmalas drānās un kļuvi par tirgotāja kompanjonu, kaut arī tava daļa peļņā bija niecīga. Tagad tu atkal esi nomainījis spieķi pret tērauda asmeni, — Kastels uzmeta skatienu skota zobenam, kas vēl arvien gulēja uz blakus galda, — un Margareta, kā jau es viņai teicu, ir izkustinājusi akmeni.

—   Kas ir šis akmens, ser?

—  Tas spānietis, ko viņa atveda šurp un atzina par tik patī­kamu viesi.

—   Kas viņš ir?

—  Pagaidi mazliet, es tev pastāstīšu. — Un, paņēmis lampu, Džons Kastels izgāja no istabas. Drīz vien viņš atgriezās, nesdams rokā šifrā rakstītu vēstuli un vēl otru papīra lapu, uz kuras bija tās tulkojums paša Kastela rokrakstā.

—  So te, — viņš sacīja, — sūta mans draugs un partneris Huans- Bernaldess, marāns, kas dzīvo Seviljā, kur atrodas Ferdinanda un Isabellas galms. Starp citu, viņš raksta tā: «Es brīdinu visus brāļus Anglijā, lai ir piesardzīgi. Man nācis zināms, ka kāds cilvēks, kura vārdu es negribu minēt pat slepenrakstā, ļoti ietekmīgs un augst- dzimis vīrs, kas gan izliekas meklējam tikai izpriecas un tiešām dzīvo netikli, bet pieder pie Spānijas lielākajiem fanātiķiem, ir no­sūtīts vai tuvākajā laikā tiks nosūtīts no Granadas, kur viņa misija ir novērot maurus, uz Anglijas galmu, lai noslēgtu ar Anglijas ka­rali slepenu kontraktu. Saskaņā ar šo kontraktu tiks sastādīts sa­raksts ar visu bagāto marānu vārdiem, kuri šeit ir jau labi zināmf, lai tad, kad sāksies ebreju un marānu vajāšana, viņus varētu saņemt ciet un nogādāt uz Spāniju, kur tiem būs jāstājas inkvizīcijas tiesas priekšā. Sim cilvēkam uzdots panākt vienošanos arī par to, ka ne­vienam ebrejam vai marānam netiks dots patvērums Anglijā. Es rakstu šo jūsu zināšanai, lai jūs varētu brīdināt visus, uz ko tas attiecas.» .

—   Vai jūs domājat, ka d'Agilars ir šis cilvēks? — jautāja Pīters, kad Kastels salocīja vēstuli un npglabāja kabatā.

—   Jā gan. Es jau tiku dzirdējis, ka apkārt ložņājot lapsa un vajagot uzmanīt savas vistu kūtis. Vai tu redzēji, ka viņš krustījās kā garīdznieks, un dzirdēji to piezīmi par atrašanos krietnu kris­tiešu vidū? Patlaban ir lielais gavēnis, bet, kā par nelaimi, kaut gan mēs neviens to neēdām, uz galda bija gaļa, jo, kā tu zini, — Kastels steigšus piebilda, — es baznīcas priekšrakstus un ceremo­nijas diezcik stingri neievēroju. Viņš noteikti pamanīja gaļu un pats pieskārās tikai zivij, taču saldo vīnu gan iebaudīja krietni. Nav šaubu, ka jau ar nākamo vēstnesi uz Spāniju tiks nosūtīts ziņojums par šo gavēņa pārkāpumu.

—   Un, ja arī, kas par to? Mēs dzīvojam Anglijā, un angļi nav pakļauti Spānijas likumiem un paražām. Šķiet, pats d'Agilars šo­vakar pie banketu zāles par to pārliecinājās. Sakarā ar šo nelāgo notikumu man tepat mājās var draudēt nepatikšanas, bet, kamēr mēs dzīvojam Londonā, no Spānijas nav ko baidīties.