— Eh, tu! Dzīvojot vienā mājā, es gan tavā vecumā būtu ticis par visu skaidrībā, nepārkāpdams doto vārdu. Bet asinis ir dažādas, un tu esi mazliet par godīgu mīlētāja lomai. Saki, vai viņa bija nobaidījusies par tevi, kad tas nelietis metās tev virsū ar zobenu?
Pīters padomāja un atbildēja:
— Nezinu. Es neskatījos uz Margaretu. Es skatījos uz skotu un viņa zobenu, jo, ja nebūtu to darījis, tagad beigts būtu es, nevis viņš. Bet, kad tas nekauņa viņu sagrāba, tad gan viņa bija nobijusies un skaļi sauca mani palīgā.
— Tas neko nenozīmē. Kura sieviete Londonā, nokļuvusi briesmās, nesauktu palīgā tādu puisi kā Pīters Broums? Labi, tev ar Margaretu jāparunājas, un dari to, cik drīz vien vari. Mācies no tā spāņu dona, klanies, lokies, glaimo, kavē laiku ar stāstiem par karu un saceri pantus par viņas acīm un matiem. Ak, Pīter! Vai tu esi muļķis, ka man, vecam vīram, jāmāca tev, kā iegūt sievietes labvēlību.
— Varbūt, ser. Es neko tādu neprotu darīt, un dzejoļus man ir grūti lasīt, kur nu vēl rakstīt! Bet es varu viņai pajautāt un uzklausīt atbildi.
Kastels nepacietīgi papurināja galvu.
— Nu tad jautā, ja gribi, bet neuzklausi un nepieņem noraidošu atbildi, Labāk pagaidi un pajautā vēlreiz …
— Un, — Pīters pārtrauca Kastelu, pelēkajām acīm spēji iedegoties, — vajadzības gadījumā es varu salauzt šā smalkā spānieša kaulus kā sausus žagarus.
— Ak! — iesaucās Kastels. — Varbūt patiešām pienāks tāds brīdis, kad tev šie vārdi būs jāpārvērš darbos. Bet es gan domāju, ka viņa kauli nav tik viegli salaužami. Labi, tad pajautā Margaretai, kā proti, taču noteikti pajautā un līdz rītvakaram pasaki man viņas atbildi. Ir jau vēls, un es gribu tev vēl ko pateikt. Man draud briesmas. Par manu bagātību zina ārzemēs, un daudzi, to vidū dažas augsti stāvošas personas, tīko pēc tās. Pīter, es esmu nolēmis atmest ar roku tirdzniecībai, nozust ļaužu acīm un pavadīt klusas vecumdienas tavā Dedemas muižā, ja tu man dosi tur patvērumu. Jau kādu gadu vai ilgāk — kopš tās mūsu sarunas par Margaretu — es savus preču krājumus Spānijā un Anglijā pārvēršu naudā, ieguldu to pa mazām summām drošos darījumos, uzpērku dārglietas vai aizdodu to citiem tirgotājiem, kuriem uzticos un kuri nepiekrāps mani un manus mantiniekus. Pīter, tu esi bijis man labs palīgs, bet nekāds veikalnieks no tevis neiznāks, tas nav tev asinīs. Un, tā kā mums mantas pietiek un vēl pāri paliek, es gribu nodot šo uzņēmumu un tā klientūru citās rokās, lai vada un rīkojas savā vārdā, man izmaksājot daļu peļņas. Ja dievs vēlēs, nākamos ziemsvētkus mēs svinēsim Dedemā.
Sai brīdi atveras halles gala durvis un pa tam ienaca sulainis, kam bija pavēlēts izsekot spānieti.
— Nu, kādas vēstis tu nes? — Kastels jautāja.
Puisis paklanījās un sāka stāstīt:
— Kā jūs likāt, es sekoju donam līdz viņa mājvietai. Viņš mani neredzēja, kaut gan laiku pa laikam apstājās un palūkojās apkārt. Viņš ir apmeties netālu no Vestminsteras pils, tai pašā lielajā mājā, kur dzīvo sūtnis de Ajala, un sargi, kas tur bija ārpusē, viņu pazemīgi sveicināja. Tad es redzēju, ka daži no tiem aizgāja uz ta- vernu, to prasto krogu, kas ir vaļā visu nakti. Es viņiem sekoju, pasūtīju sev dzeramo un noklausījos, ko tie runā, jo, piecus gadus kalpodams jūsu gaišības mājā Seviljā, esmu tīri labi ielauzījies spāņu mēlē. Viņi runāja par kautiņu pie pils un sacīja: ja varētu dabūt rokā to garkājaino zelli, nu, masteru Broumu, tad uz vietas ietriektu viņam dunci ribās, jo viņš šos apkaunojis, ar nūju nosizdams skotu, kas bijis viņu priekšnieks un pratis rīkoties ar zobenu labāk par visiem, un pēc tam uzrīdīdams šiem savus britu buldogus. Es uzsāku ar viņiem sarunu, uzdodamies par angļu jūrnieku no Spānijas. Viņi bija pārāk pietempušies un mani neko vis neizprašņāja, bet es pavaicāju, kas bija tas slaidais dons, kurš iejaucās ķīviņā pirms karaļa ierašanās. Viņi atbildēja, ka tas esot bagāts senjors, vārdā d'Agilars, bet gavēņa laikā viņa kalpotājiem klājoties grūti, jo viņš dikti stingri ievērojot baznīcas noteikumus, kaut gan citās lietās nemaz neesot tik stingrs. Es tei«u, ka man šis senjors likās varen augstas kārtas, un tad viens no viņiem sacīja: man esot taisnība, šā vīra dzīslās tekot Spānijas visdižciltīgākās asinis, tikai, par nelaimi, tās aizritējušas šķībi un tajās apgāzts tintes pods.
— Ko tas nozīmē? — Pīters jautāja.
— Tas ir spāņu teiciens, — atbildēja Kastels, — kas nozīmē, ka cilvēks dzimis ārlaulībā un viņam ir mauru asiņu piejaukums.