DAIĻĀ MARGARETA

—   Es neesmu gļēvulis, Pīter, bet, manuprāt, ir ļoti nopietns pa­mats baidīties. Pāvesta roka ir gara, un viltīgā Ferdinanda roka vēl garāka, un abas tās snaikstās pēc ķeceru rīklēm un naudas makiem.

—   Bet mēs taču neesam ķeceri, ser!

—   Nē, ķeceri varbūt ne, bet mēs esam bagāti, un mans tēvs bija ebrejs. Pie tam šajā mājā ir vēl kaut kas, ko pat svētās baznīcas uzticams dēls var iekārot. — Un Kastels palūkojās uz durvīm, pa kurām Margareta bija aizgājusi uz savu istabu.

Pīters saprata. Viņa garās rokas nemierīgi sakustējās un pelēkās acis nozibsnīja.

—   Es došos pie miera, — viņš sacīja. — Es gribu padomāt.

—   Nē, manu zēn, — Kastels bilda. — Piepildi savu glāzi un paliec vēl brīdi šeit. Man tev ir kas sakāms, un negribu to atlikt uz citu reizi. Kas zina, ko mums var atnest rītdiena?

III nodaļa PĪTERS LASA VIJOLĪTES

Pīters paklausīja, apsēdās lielā ozola krēslā pie dziestošā kamīna un klusēdams gaidīja.

—        Pirms piecpadsmit mēnešiem mums bija kāda saruna, vai at­ceries? — Kastels iesāka.

Pīters pamāja ar galvu.

—   Ko tu man toreiz teici?

—        Es atzinos, ka mīlu māsīcu Margaretu, un lūdzu jūsu atļauju viņai to pateikt.

—   Un ko es atbildēju?

—       Jūs aizliedzāt man to darīt, jo neesot vēl mani pietiekami pārbaudījis un viņa neesot sevi pārbaudījusi. Un vēl jūs sacījāt, ka Margareta būšot ļoti bagāta un ar savu skaistumu varot cerēt uz augstām precībām, kaut arī esot tikai tirgotāja meita.

—   Nu un tālāk?

—       Vairāk nekā. — Pīters lēnām iesūca vīna malku un nolika glāzi uz galda.

—        Tu esi ļoti skops vārdos pat tad, kad runa ir par tavu mīles­tību, — sacīja Kastels, ar savu aso skatienu pētījoši lūkodamies viņā.

—       Tāpēc, ka man vairāk nav ko teikt. Jūs vēlējāt man klusēt, un es klusēju.

—        Ko?! Pat tad, kad redzēji šos jautros lordus aplidojam Marga­retu un kad viņa, sadusmota par to, ka tu nekā neizrādi, bija ga­tava pieņemt viena vai otra šā pielūdzēja bildinājumu?

—        Jā, pat tad. Tas bija grūti, bet arī tad es klusēju. Vai es neēdu jūsu maizi? Vai gan es varēju jūs apkrāpt un pārkāpt aizliegumu?

Kastels atkal paraudzījās uz Pīteru, un tagad viņa skatiens pauda cieņu un mīlestību.

—        Kluss un nopietns, bet godīgs, — viņš noteica it kā pie sevis un tūlīt piebilda: — Es sapratu, ka tas ir grūts pārbaudījums, un palīdzēju tev, aizsūtīdams šos preciniekus — nekādi vērtīgie jau tie nebija — garu ceļu. Nu,. bet pasaki, vai tu vēl arvien esi tādās pašās domās attiecībā uz Margaretu?

—   Es reti mainu savas domas, ser, un šādā jautājumā nekad.

—   Labi! Tad es tev atļauju noskaidrot, ko domā viņa.

Pītera seja pietvīka nevaldāmā priekā. Tad, it kā sakaunējies par savu jūtu izrādīšanu pat šādā brīdī, viņš paņēma glāzi, iedzēra mazliet vīna un tikai tad atbildēja:

—   Pateicos jums! Tas ir vairāk, nekā es uzdrīkstējos cerēt. Bet man jāsaka jums godīgi, ser, ka es neesmu piemērots līgavainis māsīcai Margaretai. Zemes, ko es būtu mantojis, ir gājušas pazudā, un man nepieder nekas, izņemot to, ko jūs maksājat par manu pie­palīdzēšanu tirdzniecībā, turpretī viņa ir vai kādreiz būs ļoti ba­gāta.

Kastela acis iedzirkstījas. Sī atbilde viņu uzjautrinaja.

—   Toties tev ir godīga sirds, '— viņš sacīja. — Kurš cits šādā gadījumā runātu sev par sliktu? Tu esi arī no dižciltīgas dzimtas un diezgan glīts, jaunavām tavs izskats var patikt. Bet bagātība … Kā teica manas tautas gudrais ķēniņš? Ka bagātie bieži vien pie­liek sev spārnus un aizlaižas projām. Tu esi iemantojis manu cieņu un mīlestību, un nevienam Anglijas lordam es savu vienīgo bērnu neatdotu labprātāk kā tev.

—   Es nezinu, ko teikt, — Pīters nomurmināja.

—   Tad nesaki nekā. Tu esi paradis tikai klausīties, un tas ir labs tikums. Nupat tu pieminēji savas Eseksas zemes skaistajā De- demas ielejā kā zudušas. Redzi, tās ir dabūtas atpakaļ. Pirms mē­neša es nopirku visus jūsu dzimtas vecos īpašumus, gan par aug­stāku cenu, nekā būtu gribējis, bet nekā nevarēja darīt, jo arī citi pēc tiem tīkoja. Nupat šodien es samaksāju zeltā un saņēmu īpa­šuma tiesību dokumentu. Tajā ir ierakstīts tavs vārds, Pīter Broum, un, vai tu apprecēsi manu meitu, vai ne, pēc manas nāves šīs zemes piederēs tev. Es apsolīju savai nelaiķei sievai, ka gādāšu par tevi, un bērna dienās viņa dzīvoja jūsu Dedemas pilī.

Jaunais vīrietis, dziļi aizkustināts, pielēca kājās un pēc tolaiku dievbijīgā paraduma steidzās pateikties savam svētajam patronam, kura dienā bija piedzimis.

—   Svētais Pēter, es pateicos tev…

—   Es lūdzu tevi klusēt, — Kastels strupi viņu pārtrauca, — jo vairāk tālab, ka pēc dieva tev pienāktos pateikties vienīgi Džonam, nevis svētajam Pēterim, kam ar šīm zemēm nav vairāk sakara kā tēvam Ābramam vai pacietīgajam Ijabam. Bet, pateicies vai nepa­teicies, šīs muižas ir tavas. Es gan biju domājis pagaidām to vēl neteikt, bet tagad man ir tev kāds priekšlikums. Vispirms pasaki, ko domā Margareta par šo tavu kokaino, ģīmi un noslēgtajām lūpām?

—   Kā es to varu zināt? Es nekad neesmu viņai jautājis, jo jūs man aizliedzāt runāt.