Bulta, Zvaigzne un Lai

“Uz upi,” Laī teica.

“Ko tu tur darīsi? Ūdens ir pilns ar laumām, un tu taču zini, kādas viņas ir.”

Laī paraustīja plecus un centās izrauties.

“Laī! Ko tu dari?”

“Es gribu aiznest cilvēkiem ūdeni. Tu taču zini, kur ir viņu jaunā apmetne ūdens tur nav bijis pat tuvumā.”

“Un…?”

“Ko un? Tur ir mani draugi,” Laī atcirta. Viņa gan pati nebija par to pārliecināta; draugi taču bija viņu aiz­raidījuši prom draugi nesaprata viņas valodu draugi viņai šķita sveši, nesaprotami un vienlaikus tik vien­kārši, cik vienkārši reizēm šķiet meža zvēri.

Bet tomēr… Laī noliecās un izvilka no paslēptuves vītola saknēs divus izdobtu ķirbju traukus.

“Varbūt viņi var izdomāt, kā mums palīdzēt,” Laī teica. “Šādi taču nevar turpināties.”

Džins brīdi apdomājās, tad pamāja ar galvu un palī­dzēja Laī piepildīt traukus ar ūdeni tas bija duļķains, bet vismaz svaigs. Laī saudzīgi izvilka no trauka divas apmulsušas laumas, kas nez kā bija pamanījušās tajā iekulties, un ielaida abas atpakaļ upē, pirms sīlcaļas sa­domātu nodarīt viņai pāri.

“Ejam!”

Viņi skrēja līdz cilvēku apmetnei. Tā bija sarāvusies maza un nelaimīga; divas saplosītas teltis, piestiprinātas pie klints sienas, un šajās teltīs acīmredzot dzīvoja visa cilts. Laī sirds sažņaudzās. Viņiem nebija ne ūdens, ne uguns. Ilgi viņi tā neizdzīvos.

Laī pacēla mazākās telts malu. “Ei, jūs…”

Pēc mirkļa caurumā parādījās maza sejiņa. Kāds no bērniem bija sadzirdējis Laī saucienu. “Lauma!” viņš nočukstēja. Balsī jautās bailes un apbrīns.

“Mēs atnesām ūdeni,” Laī čukstēja un pabīdīja vienu no ķirbja traukiem tuvāk spraugai.

Mirkli bērns šaubījās, tad pastiepās divas netīras roķeles, satvēra trauku un ievilka teltī. “Paldies!”

“Dalfes arī ar citiem.”

“Jā!” bērns vēl joprojām čukstēja droši vien tāpēc, lai pieaugušie neizdzirdētu. Laumas tagad bija kļuvušas par cilvēku ienaidniekiem, un ar tām neviens nedrīk­stēja sarunāties.

“Pagaidi, mums ir vēl ūdens,” Laī čukstēja. “Tikai tev par to kaut kas būs jāizdara.”

“Nu?” Bērns izklausījās aizdomu pilns.

“Aizej pie Kastora…”

“Pie kā?”

Laī pie sevis nosodījās. Viņa nevarēja pat izrunāt Kastora tagadējo vārdu, kur nu vēl to saprast! “Aizej pie tā zēna, kurš pārnāca no laumu zemēm.”

“A. Jā.” Un bērns atkārtoja nesaprotamo vārdu, kas tagad piederēja Kastoram.

“Aizej pie viņa un saki, ka mēs, laumas, nespējam pašas pārtraukt šo karu. Saproti? Jūs nedrīkstat gaidīt, kad tas beigsies. Jums pašiem ir kaut kas jāizdomā. Mēs palīdzēsim, cik varēsim.”

“Jā, kā tad,” bērns atteica. “Atdod ūdeni.” Viņš izklau­sījās dusmīgs uz laumām par visu, kas bija noticis, un Laī nevarēja viņu par to vainot.

“Apsoli.”

“Apsolu.”

Laī pastūma ķirbja trauku bērnam.

Džins viņai aiz muguras nicīgi nošņācās. “Ko tad viņi var izdarīt? Cilvēki.”

“Es nezinu,” Laī teica. “Bet viņi šobrīd ir mūsu vie­nīgā cerība.”

*

Dienas vairs nebija atšķiramas no naktīm. Bulta auk­lēja savu roku, kas šķietami nedzija nemaz, bet varbūt tā viņam tikai šķita. Sāpes bija pierimušas, bet katrs pieskāriens iesmeldzās, un viņš bija gandrīz nevarīgs spēja tik vien kā paēst un padzerties. Un nebija jau nekā daudz, ko ēst un dzert ja nu vienīgi sniegūdens, sajau­cies ar dubļiem un saplosītām lapām. Pat ja viņi šādi izdzīvotu vēl dažas dienas, ziemu viņi nepārdzīvotu.

Laumu karš turpinājās. Asas vēja vērpetes sitās pret telts sienām. Zelta čūska drūmi sēdēja vienā telts stūrī reti kurš viņai prasīja padomu. Otrā telts stūrī tikpat drūmi un vienaldzīgi tupēja karaliene Alka. Viņa atteicās no ēdiena un dzēriena un sarunājās tikai ar mazo lau­miņu Sūti, kas bija atguvusi savu izskatu, bet ar katru mirkli dzisa arvien vārgāka un nespēcīgāka.

“Ir laiks dot jums pilnos vārdus,” Bēdu lācis teica.

“Tiešām? Tagad?” Bulta noguris prasīja. Viņš nebija vesels, un viņi pat domāt nevarēja par iešanu ārā no telts, trakojošā sniegputenī.

Bēdu lācis nopūtās. “Es negribu, ka jūs ar Zvaigzni mirstat tikai ar pusi no vārda. Bet tas, ka mums draud nāve, ir skaidrs. Tāpēc. Lai arī nekāda prieka un svinību nebūs, labāk iedot jums vārdus tagad, nevis nekad.”

Ciltij nekas cits labāks nebija darāms. Viņi vienkārši pavērsās uz Bultas un Zvaigznes pusi un lēni iesāka savu dziesmu. No bērnu telts mēģināja lauzties iekšā mazuļi, bet viņus ātri vien aizsūtīja atpakaļ maziem bērniem nav jāredz, kā lielie kļūst par pieaugušajiem. Dziesma pieņēmās spēkā un ieguva pareizo ritmu. Bulta ievē­roja, ka dažiem pieaugušajiem pār vaigiem rit asaras. Iespējams, šī bija pēdējā reize, kad viņi dzied kopīgu dziesmu.

Bēdu lācis dūkdams sāka sist līdzi ritmu, tad pēkšņi norima, un noklusa arī pārējie. Viņš ilgi skatījās uz Bultu un Zvaigzni. Zelta čūska, lai ari bija pievienojusies dzies­mai, nemēģināja neko teikt.

“Es dodu jums debesu vārdus, es dodu jums lietus vārdus,” Bēdu lāds teica. “Es dodu jums vārdus dienā, kad debesis ir nokāpušas pie mums un atņēmušas mums zemi, dienā, kad lietus ir pārvērties akmeņos un izdzēš mūsu liesmu. Es dodu tev vārdu, Salauztā bulta.”