Un tieši tajā mirklī, kad Laī jau bija nospriedusi, ka viņas gaisma ir kaut kur pazaudējusies, tieši tajā mirklī viņai pieskārās silta roka. Laī pagriezās un ļāva, lai gaisma viņu apskauj. īsu mirkli viņai šķita, ka tā varbūt ir viņas māte, kas nez kā atradusi Laī starp laumām. Vai nakts, kas nešķirojot paslēpj visus savus bērnus. Bet tā bija viņas pašas burvestība.
Laī nezināja, cik ilgi tā stāvējusi, apreibusi pati no sava spēka. Bet, kad viņa atvēra acis, juceklis visapkārt nebija mazinājies. Laī pavērtu muti skatījās, kā viena lauma, jau pati savas gaismas apvīta, metās pakaļ jaunam gaismas staram. To uztvēPa cita lauma, iemirdzējās un smiedamās iesita pirmajai, un pirmā sita pretī. Kautiņš turpinājās, līdz viena no viņām uz mirkli sastinga gaisā, sakopoja savus burvju spēkus un metās virsū sāncensei kā liela mirdzoša lode.
Viena lauma izšķīda pret otru, kā ūdenskritums izšķīst pret zemi, sabirzdams sīkās gaismas lāsēs.
Atradušas, ko darīt ar jaunatgūtajām burvju spējām, Laī nodomāja. Labāk būtu izdomājušas ko vērtīgu.
Tad Laī sapurināja galvu. Kā tad, stāvēt un nosodīt to viņa māk, bet izmantot savas burvju spējas pat prātā nav ienācis. Kamēr Kastors ar salauztu roku cieš sāpes!
Laī traucās uz priekšu garām laumām, garām cilvēkiem, garām karalienei Alkai, kas bija sadugusi dusmās. Tur izdegušā ugunskura vidū stāvēja Kastors, ar šausmām un apbrīnu skatīdamies haosā, ko bija izraisījis. Laumu gaisma atstarojās viņa sejā, kas tagad izskatījās svešāda pieaugusi. Viņš tikko jaušami pasmaidīja ikreiz, kad gaismas stars atrada savu laumu, tikko jaušami saviebās ikreiz, kad kāda lauma, pārvērtējusi savas burvestības spēku, izšķīda gaismā un pazuda uz visiem laikiem.
Viņa labā roka nevarīgi karājās plecā. Laī gandrīz varēja just Kastora sāpes. Viņa satvēra drauga roku tā bija karsta un pietūkusi. Laī varēja just kaula galus spiežamies pret ādu. Viņa aizvēra acis un sūtīja savu gaismu Kastora rokā, juzdama, kā tā pamazām iztaisnojas, kā kauls salec kopā, kā milzīgs siltums izplūst pa viņas ķermeni…
Kastors kaut ko nesaprotamu uzkliedza. Laī paskatījās uz viņu. Vēl viens nesaprotams kliedziens. Viņa papurināja galvu.
"Runā kā cilvēks,” viņa teica. Un tad saprata, ka viņš jau runā kā cilvēks kā pieaugušais.
Kastors ar spēku izrāva savu roku no Laī satvēriena un, sāpēs saviebies, atkāpās. Viņš vēl joprojām kaut ko teica, atkārtoja vienu un to pašu frāzi, bet Laī nespēja viņu saprast. Viņa nekad vairs viņu nesapratīs. Nekad!
Laī pastiepa rokas: “Vismaz ļauj man tev palīdzēt, lūdzu!”
Kastors tikai purināja galvu un kāpās prom.
. Viņu vairs pat nesauca par Kastoru. Viņam bija vārds, kuru Lai nesaprata, neatpazina.
Viņas draugs bija pazudis tā, kā gaismā pazūd lauma.
“Ej prom,” viņai blakus atskanēja drūma balss. Lai paskatījās. Tā bija laumu karaliene, kas, zaudējusi visu savu spožumu un varu, tagad izskatījās vienkārši resna, slapja un nelaimīga.
“Ko viņš saka?” Laī prasīja.
“Lai tu ej prom. Un nejaucies. Viņš negrib, lai tu atdod savu gaismu.”
Laī neticēja karalienei Alkai, tomēr atkāpās, vērodama Kastora seju. Viņš smaidīja. Varbūt Alkai bija taisnība. Laī atkāpās vēl tālāk, un Kastors pamāja.
Un Laī savilka gaismu ap sevi kā siltu apmetni un devās projām caur pierimstošo lietu, caur laumu cīņas dzirkstelēm, garām sakņupušiem pārbiedētu cilvēku stāviem. Garām Dzinām, kas vēl joprojām stāvēja apmetnes malā un vēroja notiekošo.
Viņai vairs nebija nekādas daļas gar pārējiem.
*
Sākumā Bultām likās, ka laumu karš beigsies gluži dabiski lielākā daļa no laumām pazudīs gaismā, pārējās nāks pie prāta un pazudīs, un Meža cilts varēs atkal dzīvot mierā. Tas nebija gluži tas, uz ko viņš bija cerējis, atdodot laumām viņu spēku, bet tas vismaz nevilktos pārāk ilgi.
Neviens no viņiem nebija gaidījis to, kas notika patiesībā. Pēc īsa laiciņa, kad vairākas laumas jau bija pazudušas, pēkšņi iekliedzās kāda sieva. Viņas apģērbs nezin kādā veidā pārvērtās par dīvaina paskata lēverainu laumu, kas spļaudīdamās un čīkstēdama aizrāpoja pa zemi, pamazām iemirdzēdamās siltā vara krāsā. Nepagāja ilgs laiks, kad šī lauma aptvēra notiekošo un ar nelabu brēcienu metās kaujas mutulī. Pirms kāds paspēja nomierināt (vai vismaz beigt apsmiet) nelaimīgo sievieti, par laumu kļuva apkvēpis akmens pie ugunskura vietas, sīks, oranži uzliesmojis bērziņš un kāda maza zēna elpa. Bērns, ieraudzījis no savas mutes izplūstam gaisīgu dūmu strūkliņu, kas sacietēja un kļuva par mežģīnei līdzīgu lidojošu laumu, pārbijies iebrēcās un metās prom.
Kopā ar viņu metās prom ari visi pārējie cilvēki, steigā paķēruši līdzi, ko vien varēja kurš ēdienu, kurš ādas gabalu, kurš ūdens trauku. Viņi skrēja, līdz laumu kaujas atbalss palika tālumā, un pieplaka pie klints sienas. Šeit viņi varēja uzsliet pagaidu nometni, kas vismaz nedaudz pasargāja no laumām.
Bulta neko daudz nevarēja palīdzēt. Viņam apkārt rosījās dažas sievas, piesaitējot lauzto roku pie taisna koka gabala un tad stingri notinot ar ādām.
Александр Сергеевич Королев , Андрей Владимирович Фёдоров , Иван Всеволодович Кошкин , Иван Кошкин , Коллектив авторов , Михаил Ларионович Михайлов
Фантастика / Приключения / Исторические приключения / Славянское фэнтези / Фэнтези / Былины, эпопея / Детективы / Боевики / Сказки народов мира