Bulta, Zvaigzne un Lai

Viņa pameta skatu atpakaļ tur kā tumšāka ēna bija viņu telts, bet pēdas sniegā jau bija aizputinātas. Zvaig­zne nodrebinājās un spēra vēl vienu soli uz priekšu. Un vēl tālāk. Bulta nebūtu varējis aizklīst tālu novārdzis, ar lauztu roku. Un patiešām, jau pēc dažiem soļiem Zvaigzne viņu ieraudzīja.

Salauztā bulta stāvēja sniegā, pavērsis seju pret debesīm, un kliedza. “Laumas! Nāciet, nāciet! Parādiet, ko varat!”

. Protams, viņas nevarēja Bultu saprast, bet tas nekas. Starp visām daudzajām laumām bija ari tādas, kas sita un laidās, kur pagadās. Krītošā zvaigzne ieplestām acīm skatījās, kā vairākas laumas, nejauši trāpījušas Bultām, iekliedzas un smagi iekrīt sniegā. Tajā brīdī Zvaigzne saprata šis ir veids, kā parādīt laumām, ka cīņa nepa­liek bez sekām.

Bet viņa saprata arī, ka ar to būs par maz.

Viņa atstāja Bultu sniegā un pati skrēja atpakaļ uz telti. Grūti pateikt, kā viņai tas izdevās, bet niknums dod spēku. Zvaigzne sagrāba karalieni Alku un vilka sev līdzi. Alka sākumā pretojās, bet bija pārāk nogurusi, lai pa īstam cīnītos pretī. Un tad jau visa cilts kopīgi mudi­nāja abas uz priekšu, pat nezinot, kas viņām padomā jebkas bija labāks par bezjēdzīgu strīdēšanos.

“Ko tu no manis gribi?” Alka ņurdēja, bet sekoja līdzi Kritušajai zvaigznei. Aukstajā gaisā viņai klabēja zobi.

“Tu vēl esi bērns, tu vari runāt ar viņām,” Zvaigzne atteica. “Un tagad tu runāsi.”

Viņas nonāca pie Bultas, kuram apkārt jau bija vairā­kas laumas ievainotas, apdullušas tās sēdēja sniegā un vaidēja. Putenis apkārt pamazām norima. Laumas mitē­jās cīnīties pārāk sāpīgi tomēr bija tām, kas nejauši trāpīja cilvēkiem.

Zvaigzne pacēla vienu no laumām viņa to atpazina. Tā bija mazā Spārme. Tagad viņa apdullusi gulēja Zvaig­znei plaukstā, un no viņas pleca plūda zeltaina asins.

“Spārme!” iesaucās Bulta. “Es negribēju…”

“Kuš,” Zvaigzne teica. “Kas izdarīts, izdarīts.” Viņa turēja Spārmi rokās un maigi glāstīja viņas muguru, viņas spārnu izliekumus. “Kā no laumas izvilkt gaismas pavedienu? Vai šādi?” Ar diviem pirkstiem satvērusi padevīgu gaismas šķipsnu, viņa to pavilka un patie­šām, gaisma, kas mirdzēja ap Spārmi, mainījās.

“Ko tu dari?” vienlaikus iekliedzās gan Bulta, gan Alka.

“Es tikai parādu, kas var notikt ar laumām, ja viņas nebeigs šo karu,” Kritusī zvaigzne teica. Viņa paskatījās uz Alku un pasmaidīja. “Pasaki to viņām!”

Alka sastomījās un papurināja galvu.

“Tu gribi, lai es būtu laumu karaliene?” Kritusī zvaig­zne noprasīja. “Jo es varu tāda būt es esmu līdzīga tev un Zelta čūskai, man pietiek gan spēka, gan apņēmības.” Alka vēl mirkli vilcinājās, tad nopūtās. “Laumas. Bei­dziet šo karu,” viņa teica. “Citādi jums būs karaliene, kas nevar pateikt ne vārda jūsu valodā. Un viņai būs vien­alga.”

Un laumas sāka runāt. Visas vienlaikus. Un tad viņas sāka strīdēties čivināt, brēkt un klaigāt. Tad gaisā nosvilpa pirmā zeltainā lode, un gaismas šautra pārli­doja pār debesīm.

“Mierā!” Alka uzkliedza, un laumas aprima. “Ja jūs gribat brīvību, jums tā jānopelna. Ar saprātīgu uzve­dību. Dzin, kur tu esi?”

No laumu vidus iznāca Džins. Viņa cirtainajos matos bija sakritušas sniega pārslas, bet citādi viņš izskatījās pavisam mierīgs un neievainots. “Es tev uzticu savas laumas,” Alka teica, un viņas balsī bija kaut kas no tā miera un cēluma, kāds viņai piemita tad, kad viņa vēl bija laumu karaliene. “Es tev uzticu savu draudzeni Sūti. Rūpējies par viņu.”

Un Alka atvēra plaukstu, no kuras gaisā uzspurdza mazā laumiņa. Viņas baltie mati ievizējās kā sniegs, kad viņa divreiz apriņķoja ap Alkas galvu un tad aizlidoja nē, ne pie Dzina. Viņa aizlidoja un apsēdās uz Laī pleca.

Laī smaidīja.

Salauztā bulta smaidīja pretī nosalis, sāpjpilns, bet mierīgs. Un tad, kad Laī beidzot pienāca pie viņa, lai ar vienu pieskārienu sadziedētu Salauztās bultas roku, viņš vairs neiebilda: jo tagad laumai pietika spēka.

*

Pa vienai vien laumas pazuda, kā jau laumas to mēdz darīt, un līdz ar viņām pazuda sniega mākoņi un vējš, un pāri mežam atspīdēja rudens saule vēl pietiekami silta, lai spētu izkausēt nelaikā sadzīto sniegu, vēl pietie­kami stipra, lai dotu cilvēkiem laiku sagatavoties ziemai.

Pavasaris

Bija pagājušas daudzas ziemas un pienācis pavasaris. Kāds zēns ar tumšiem matiem, kas savēlušies nekārtīgā ērkulī kā jau ikvienam bērnam -, ar mazu, bet stipru šķēpu rokās skrēja pa mežu, lēkdams pāri sīkiem strauti­ņiem, ko bija izveidojis kūstošais sniegs.

Viņš skrēja, kamēr nonāca līdz pļaviņai, kurā visu pagājušo vasaru bija runājies ar laumām. Un tur jau viņa bija maza, spārnaina lauma kaķēna lielumā.

“Stāsti-stāsti-STĀSTI!” Spārme teica.

“Viņi devās medībās,” zēns teica. “Salauztā bulta un citi vīri. Bēdu lācis arī, kaut gan viņš teica, ka tās būs viņa pēdējās medības. Bet es nezinu, vai tā būs. Tu jau zini, ko viņi saka. Ari salauzta bulta var trāpīt mērķī. Tad jau ari vecs lācis var medīt.”

“Un Krītošā zvaigzne?”