Bulta, Zvaigzne un Lai

“Varēji jau ļaut tai laumai sevi, kā nākas, sadziedēt, ja viņa tā gribēja,” Pelēkā pūce murmināja.

“Nevarēju vis,” Bulta atteica. “Viņa taču būtu pārvēr­tusies gaismā.”

.“Un tad? Tu tagad mocīsies sāpēs sazin cik ilgi, un varbūt roka būs pagalam, pat ja izdzīvosi,” māte teica. “Nesaprotu, kāpēc tev būtu kaut kāda lauma jāžēlo.”

“Tā nav kaut kāda lauma. Tā ir Pelle.”

Pelēkā pūce uz mirkli pārtrauca strādāt. Nopūtās. “Nu, tad jau skaidrs.”

Bulta par to vairs negribēja runāt. Tagad, kad laumas bija izpostījušas viņu apmetni, diez vai izdosies cilvē­kiem iestāstīt, ka viņas patiesībā nav nemaz tik ļaunas. Bez tam šobrīd visi tik un tā pievērsa uzmanību nevis viņam, bet laumu karalienei Alkai. Tā gan tagad bez kroņa un cilvēku apģērbā bija zaudējusi visu savu spo­žumu; viņa sadugusi tupēja kopīgās nojumes vidū un izlikās, ka viss apkārt notiekošais uz viņu neattiecas.

“Nu tad stāsti, kas te notika,” Bēdu lācis nosēdās pretī Alkai. Arī pārējie cilvēki mitējās kārtot savu man­tību un sapulcējās viņiem apkārt. Pelēkā pūce uzkarināja Kastora roku notītu stīvu un Smagu viņam kaklā un apsēdās klausīties.

*

Viņas bija divas māsas Alka un Seda. Tas bija pirms daudzām ziemām, kad cilvēku apmetne atradās pavisam citā vietā, bet arī tur bija mežs, kurā medīt, ogot un lasīt burvju augus. Un satikt laumas.

Gan Alka, gan Seda pavadīja gandrīz visu dienu meža dziļumā, bet viņas reti bija kopā. Seda bija aizņemta ar augu vākšanu un pētīšanu, un viņai šķita pilnīgi bezjēdzīga Alkas aizraušanās ar mirdzošajām, nepare­dzamajām laumām. Savukārt Alkai nepatika tas, ka Seda mūždien pateica laumām kaut ko rupju un nepatīkamu un nekad nebija gatava pievērst viņām tik daudz uzma­nības, cik pienāktos.

Seda nepievērsa ari Alkai tik daudz uzmanības, cik vajadzētu. Viņa sauca Alku par sīko nejēgu, it kā viņa būtu pārāk maza, lai kaut ko saprastu. Tad jau labāk būt vienai, tad jau labāk runāties ar laumām, kurām Alka patika daudz labāk nekā Seda. Laumām Alka bija pats mīļākais bērns, jo viņa nekad tām netraucēja, nekad ne­prasīja, lai tās viņai parāda kaut kādas burvestības, un nekad nemēģināja laumām stāstīt, kā jādzīvo.

Un vismīļākā no visām laumām Alkai bija Sūte maza violeta radība ar baltiem matiem un acīm. Sūte mirdzēja un vizuļoja saules gaismā, viņa gandrīz nekad nenokāpa no Alkas pleca, un viņa mācēja stāstīt par visu, kas notika pasaulē. Un visi viņas stāsti bija patiesi. Sūte varēja stāstīt par zemi, kur laumas radās no nekā un pazuda bez vēsts pazuda gaismā. Un Sūte varēja stāstīt ari par to, kas notika cilvēku apmetnē un ko da­rīja Seda. Tāpēc Alka varēja pastāstīt vecākiem par katru reizi, kad Seda bija izdarījusi kādu aplamību.

Nez kāpēc Sedai tas nemaz nelikās tik jautri.

Līdz kādu dienu Sūte bija ieskrējusi lapseņu pūznī, un tās bija viņu sakodušas tik stipri, ka mazā laumiņa tik tikko elpoja.

“Klausies, Alka,” viņa klusi teica. “Es laikam… es lai­kam drīz pārvērtīšos gaismā.”

.“Nevar būt,” Alka teica. “Nedrīkst būt.”

“Un nebūšu arī,” Sūte atbildēja. “Paskaties es izirstu. Bet, pirms es pazūdu…”

“Pat nedomā,” Alka teica. “Es tev neļaušu aiziet.” “Tu nevari mani noturēt.”

“Varu gan,” Alka teica. Viņa gan nezināja, ko dara, bet bija ar mieru izmēģināt visu, lai tikai Sūte nepa­zustu.

Viņa aplūkoja draudzeni. Tā arī bija, kā Sūte teica, viņas gaisma pamazām izira. Alka tagad varēja redzēt, ka ap laumu vijas un tinas gaismas stari, kā lielā sausas zāles čemurā sapinušies cits ap citu.

“Tā gaisma tā aizies projām un pazudīs?”

“Jā.”

“Bet ja nu..un Alka satvēra divos pirkstos gaismas pavedienu. “Ja nu es varētu to nosargāt?”

“Ko tu dari?” Sūte nočukstēja. Bet bija jau par vēlu. Alka lēnītēm vilka zeltaino gaismu un vija to ap žubu­rainu zariņu, gluži kā vainagu pinot. “Alka?”

“Ja es saglabāšu tavu gaismu, tad tu nevarēsi pazust,” Alka teica. “Es negribu tevi pazaudēt.”

Un viņa Sūti nepazaudēja. Jā, Sūtei vairs nebija gais­mas, un viņa vairs nebija īsti brīva. Viņa sekoja Alkai, lai kur tā ietu, un, ja kādreiz vajadzēja pamest Alku, tad nekad tas nebija ilgāk par dienu. Viņas nezināja, kāpēc tā ir, un viņas nezināja, kāpēc ir tā, ka Alkai ir vara pār Sūti pat tad, ja laumiņa sadusmojās, viņa nespēja pre­toties Alkas pavēlēm. Bet tu taču esi dzīva, Alka mēdza teikt. Labāk dzīva nekā tikai brīva, vai ne?

Un Sūte nebija vienīgā, kas domāja līdzīgi. Laumas nāca pie Alkas. Slimas un ievainotas laumas, kas citādi nevarēja izdzīvot. Karstasinīgas laumas, kas baidījās zaudēt savaldību un iztērēt visu sevi vienā spožā uzlies­mojumā. Laumas, kuru draugi jau bija Alkas pakļautībā. Un laumas, kuras pašas īsti nezināja, kāpēc vēlas atdot savu gaismu Alkai, bet tā darīja visas un acīmredzot tas bija pareizi.

“Kas tas ir, ko?”

Alka satrūkās, izdzirdot Sedas balsi. “Kas tad?” viņa jautāja, slēpjot rokas zem matiem, kas bija izauguši gari un tumši.

“Tu domā es nepamanīšu, ka tu visu laiku kaut ko perini, māsiņ?” Seda indīgi noprasīja.

“Es neko neperinu,” Alka atteica. Kas tas vispār tāds par vārdu, it kā es būtu vista uz olām.