Bulta nolieca galvu. Kā citādi. Viņš bija salauzts un nederīgs savai ciltij. Viņš bija centies, tas bija skaidrs bet visi centieni bija veltīgi. Dienā, kad visas dienas būs beigušās, viņu nometīs zemē, viņu sadedzinās, par viņu aizmirsīs. Tas bija taisnīgi. Neviens pat nepaskatījās uz viņu, neviens neko nebilda par šo vārdu. Arī tas bija taisnīgi.
“Es dodu tev vārdu, Krītošā zvaigzne.”
“Krītošā?” Zvaigzne sašutusi iebrēcās. Salauztā bulta pat salēcās no pārsteiguma. Neviens nekad neiebilda, ne jau par savu vārdu! Vismaz viņam tas šķita neiedomājami.
“Es neesmu nekāda Krītošā zvaigzne!” viņa uzstāja. “Jūs man apsolījāt, ka es būšu Rīta zvaigzne, jaunas dienas vēstnese!”
“Un kur tu redzi jaunu dienu?” Bēdu lācis viņai prasīja.
“Bet jūs apsolījāt!” '*
“Zelta čūska to apsolīja par zagta kroņa atnešanu,” Bēdu lācis teica. “Tu dabūji pusi no sava vārda jo tu esi spoža, un nepamanīt tevi nav iespējams. Bet kas ir tas, ko tu atnes mūsu ciltij?”
Cilvēki piekrītoši murmināja. Salauztā bulta skatījās uz savu cilti, kas nemierīgi dīdījās šaurajā teltī, pavisam aizmirsuši kopīgo dziesmu, pavisam aizmirsuši, ka jāpaliek mierā, kad notiek kas svarīgs.
Krītošā zvaigzne pēkšņi sāka šņukstēt. ‘Tas nav godīgi,” viņa teica. “Tu man iedod šitādu vārdu… tas noteikti tāpēc, ka es tev nepatīku. Tas nav mans īstais vārds.”
“Tas ir tavs īstais vārds,” Bēdu lācis atbildēja. “Jo es tev to esmu iedevis.”
“Bet es tādu negribu!”
“Vai tu domā, ka es gribēju būt Bēdu lācis?” Teltī iestājās klusums. “Mani jau bērnībā gribēja saukt par Lāci, jo es biju lielāks un stiprāks par citiem. Bet tajās pašās medībās, kad es kļuvu par vīru, gāja bojā mans tēvocis. Un tāpēc mani nosauca par Bēdu lāci, jo viss, kas manā dzīvē ir labs, vienmēr sajaucas ar skumjām. Tā tagad ir atgriezies mājās mans māsasdēls un viņa roka varbūt nekad nebūs vesela. Manā ciltī ir divi jauni pieaugušie bet mēs visdrīzāk nepārdzīvosim šo ziemu.” “Bet es nezināju, ka tā sanāks!”
“Tātad tu esi cilvēks, kurš nezinot nodara ļaunu,” Bēdu lācis teica pavisam mierīgi, bez nosodījuma un dusmām. “Tas tagad ir tavs vārds. Mēs zinām, kas tu esi, un tu esi viena no mums tāda, kāda esi.”
“Bet es negribu! Es gribu otru iespēju!”
“Tad dod otru iespēju savam vārdam. Tu taču zini, kā reizēm cilvēku vārdi atrod citu jēgu. Kā par mani reizēm saka Bēdu lācis laimi nes. Nu, tagad tā vairs neteiks, bet tu saproti.”
Salauztā bulta nogrozīja galvu. Protams, Krītošā zvaigzne jau būtu pirmā, kas iebilstu pret savu vārdu, viņa taču nespētu pieņemt patiesību par sevi.
Bet kādu nozīmi gan viņš varētu piešķirt vārdam Salauztā bulta? Cilts strīds pieauga plašumā, ja ne skaļumā; tajā iesaistījās gan Zelta čūska, gan citas sievietes, un tad jau arī vīriem bija ko teikt par to, kādas netaisnības viņi piedzīvojuši, par to, kā tieši Salauztās bultas un Krītošās zvaigznes dēļ viņu ciltij tagad draud nāve no aukstuma un bada, un vēl, un vēl… Vārda došana laikam bija beigusies. Pie Bultas pieskrēja kāds bērns sīks puika ar dubļainu seju un rokām.
“Lauma teica, ka tev kaut kas jāizdomā, lai pārtrauktu karu,” puika strauji teica.
“Kāda lauma?”
“Nu tā…” puika noslēpumaini pieklusināja balsi, “tā, kas gribēja tevi izārstēt, bet tu viņu aizdzini! Es redzēju!”
“Es viņu aizdzinu, lai viņa nepazaudē sevi gaismā,” Salauztā bulta atteica.
“Nu, un muļķis biji! Tā taču ir lauma! Viņas pašas tur ārā kaujas kā trakas, un nekas viņām par to nav!”
“Kādā ziņā nav?”
“Nu, viņām nekas par to nav! Viņām nesāp!”
Salauztā bulta pamāja ar g&lvu. Tad jau skaidrs. Re, kā viņa paša cilts strīdējās jo vārdi taču nesāp. Bet, ja viņiem būtu jācieš sāpes par katru apvainojumu, par katru lamuvārdu, tad taču viņi būtu apdomīgāki. Laumām varbūt tāpat bija viņu kaujā nekas tā īsti nesāpēja, tikai viss juka un bruka, un vieglāk bija turpināt cīņu, vieglāk vainot citus nekā mēģināt pašiem kaut ko izdarīt.
“Viņas nemaz nezina, kā tas ir, kad sāp,” puika teica.
Un Salauztā bulta pēkšņi saprata, kas viņam jādara. Nekas daudz tikai jāparāda laumām, kā tas ir, kad sāp. Varbūt tad viņas sapratīs. Varbūt ne. Bet viņam vairs nebija, ko zaudēt.
Salauztā bulta piecēlās un izlauzās cauri cilvēku pūlim, lai izietu ārā no telts ārā, laumu karā, sniegputenī.
*
Zvaigzne Krītošā zvaigzne, cik šausmīgs vārds! pirmā ieraudzīja, ka Bulta ir izgājis no telts. Viens pats.
Ja tas būtu kāds cits, tad viņai nebūtu šaubu: tas ir vienkārši kārtējais nejēdzīgais solis. Bet ne jau Salauztā bulta. Viņš darītu tikai tādas muļķības, kuras ir nepieciešamas citiem.
Un viņas iespēja bija izmantot izdevību, panākt, lai Bultas plāns, lai cik nepārdomāts tas būtu, izdotos. Un tad viņa būtu parādījusi savējiem, kas viņa tāda ir, parādījusi, ka viņa var būt vairāk nekā tas vājais, muļķīgais vārds. Krītošā zvaigzne, padomā tik! Un viņa metās pakaļ Bultām.
Ārā putenis trakoja zemu un blīvi, un jau pēc dažiem soļiem Zvaigzne jutās pazudusi tumsā un sniegā. “Bulta!” viņa sauca. “Bulta! Kur tu esi?” Bet atbildes nebija.
Александр Сергеевич Королев , Андрей Владимирович Фёдоров , Иван Всеволодович Кошкин , Иван Кошкин , Коллектив авторов , Михаил Ларионович Михайлов
Фантастика / Приключения / Исторические приключения / Славянское фэнтези / Фэнтези / Былины, эпопея / Детективы / Боевики / Сказки народов мира