Bulta, Zvaigzne un Lai

Bet tagad Bultas roku turēja laumu karaliene, un viņa bija lielāka par vētru, viņa bija uzmācīgāka par rudens lietu, viņa bija stiprāka ja ne par visu, tad katrā ziņā viņa bija stiprāka par Bultu. Šis varētu būt viens no tiem nedaudzajiem gadījumiem, kad viņš nebūtu vainīgs.

Bulta ievilka elpu.

“Nē.”

Un tad atskanēja divi krakšķi un kliedziens.

Krakš kad Bultas rokās pārlūza laumu kronis.

Krakš kad kā sauss koks pārlūza Bultas roka.

Un kliedziens, jo viņš nebija to gaidījis šīs pēkšņās sāpes, kas izšāvās cauri visai rokai līdz pat plecam un sejai. No acīm izsprāga asaras gluži kā bērnam, un viņš sadusmojās par to, ka raud šis resnās, nejaukās sievietes dēļ. Viņš taču jau bija pieaudzis.

“Tu nelietis!”

Viņa atgrūda zēnu no sevis, un Bulta nokrita, atbal­stoties uz veselās rokas tās, kurā vēl joprojām bija satvēris kroni. Izdedži sāpīgi iegriezās sūrstošajā plauk­stā, bet šis nelielās sāpes ļāva uz mirkli aizmirst tās sāpes, ko radīja lauztā roka.

“Zini, ko es nesaprotu?” Bulta teica caur sakostiem zobiem. “Kā tu vari sarunāties ar laumām, ja esi cil­vēks?”

Karaliene ar vienu roku atmeta matus no sejas. “Kāda tev daļa?”

“Viņā1 nekad nav pieaugusi,” teica Zelta čūska. Tagad viņa bija piecēlusies, un viņas tumšie mati vizuļoja lietū. “Viņa vēl joprojām ir bērns vai ne, Alka?”

“Jā, es vēl joprojām esmu bērns. Man nekad nav vaja­dzējis to jūsu pieaugušo dzīvi,” karaliene Alka atteica. “Un atdod man manu kroni.”

Bulta pavirzījās tālāk prom. Kreisās rokas pirksti sa­juta sīkās gaismas stīdziņas, kas vijās ap karalienes kroņa žuburiem, un pa vienai vien risināja tās vaļā. Stīdziņas bija vieglas un plūstošas kā ūdens, un ar katru mezglu kļuva arvien vieglāk tās atrisināt.

“Un kā jūs viena otru pazīstat?” Bulta prasīja.

“Viņa ir mana māsa,” Zelta čūska teica.

“Es biju tava māsa. Tu pati no manis atteicies.”

“Bet tu viena pati piesavinājies kroni!”

“Tev žēl, ka ari man kaut kas tika?” karaliene Alka atkliedza, pat nepaskatījusies uz Zelta čūsku.

Bulta samiedza acis. Viņas abas patiešām izskatījās līdzīgas it īpaši tagad, kad lietus bija nomazgājis vio­leto krāsu no karalienes ādas un viņas slapjie mati klājās pār seju tieši tāpat kā Zelta čūskai. Tikai Zelta čūska, protams, bija pieaugusi, viņa bija stipra un cieta, kamēr Alka viņa bija liela un mīksta, un nevarīga. Kā bērns.

“Atdod manu laumu kroni!” Alka uzkliedza, piesitot kāju pie zemes.

“Kroni?” Bulta prātīgi piecēlās kājās, vēl arvien turot kreiso roku aiz muguras. “Lai laumas pašas to ņem!” Un viņš ar strauju rāvienu pameta laumu kroni augšup. Tas pacēlās gaisā kā liels staru kamols un izjuka, zeltītām stīgām sajaucoties ar lietus straumītēm, un visapkārt viņiem iemirdzējās žilbinoši spoža daudzkrāsu varavīk­sne.

*

Laī stāvēja un vēroja, kā laumas sagrauj viņas bēr­nību tās plosīja teltis, laida pa gaisu žogus, biedēja suņus un cilvēkus. Un viņai bija vienlaikus bail un skumji, un vienalga.

“Kāpēc viņas vēl arvien seko karalienei?” Laī nomur­mināja. “Kroņa viņai taču vairs nav.”

“Pieradums,” atbildēja Džins. Arī viņš, tāpat kā Laī, neiesaistījās vispārējā neprātā. Sakrustojis rokas uz krū­tīm, Džins vēroja notiekošo, bet viņa sejā nebija izlasāms nekas ja nu vienīgi spriedze. “Bez tam kam lai viņas sekotu?”

Laī vēroja laumu karalienes gājienu pēc kroņa, viņa redzēja, kā Alka uzbrūk Kastoram un Nīnai kuriem tagad jau bija citi vārdi. Laī nesaprata, kas šie vārdi ir un ko tie nozīmē. Viņa dzirdēja sauso, neganto krakšķi, ar kādu pārlūza Kastora roka.

“Pagaidi.” Džins satvēra viņu pie pleca, pirms Laī pati bija aptvērusi, ka ir izkustējusies no vietas.

“Laid!” viņa uzkliedza. “Man ir jāpalīdz!”

“Tu neko nevari izdarīt!” Džins atteica. “Tu taču esi lauma!”

Laī mirkli pretojās, lai ari zināja, ka Dzinām ir tais­nība. Viņa pagrieza seju atpakaļ uz apmetnes pusi tieši tajā mirklī, kad gaisā uzlidoja zeltaini mirdzoša lode spožāka nekā saule, žilbinoša un neticami liela, tā atvi­zēja katrā lietus lāsē un piepildīja Laī ar ilgām. Viņa juta, kā Dzina tvēriens atslābst, kā viņš palaiž vaļā Laī plecu. Un kopā ar citām laumām viņa metās uz priekšu un tie­cās uz augšu, lai notvertu kaut mazumiņu šīs gaismas sīku, smalku stīdziņu, kas bija viņai atņemta.

Laumas spiedza un auroja, un smējās, un nebija nevienas, kas kaut uz mirkli padomātu par citām. Trakā skrējienā viņas metās pakaļ gaismai, strīdējās un plē­sās, it kā šo gaismu būtu iespējams sadalīt vai nozagt. Laī cerēja, ka to nav iespējams nozagt ja tā, tad viņa paliktu bešā.

Gaisma kā garas šautras slīdēja starp laumām katra šautra meklēja savu saimnieku un atradusi aptinās ap viņu kā zirnekļa tīkls ap mušu, ietverdama to zeltainā kūniņā. Laī skatījās gaismai līdzi, vēroja, kā tā slīd starp laumu pirkstiem, un minēja vai šī būs mana? Vai šī? Vai varbūt neviena? Viņai blakus zeltainā gaismā iemir­dzējās Džins, un Laī skatījās uz viņa aizgrābto, starojošo seju.