Brīnumnazis Triloģijas TUMŠĀS MATĒRIJAS otrā daļa

-    Ir divi vareni spēki, vīrs turpināja, un tie cīnās no laika gala. Ikviens cilvēces panākums, zināšanu strē­mele, gudrības un krietnuma grauds, kas mums patlaban pieder, ir izrauts pretiniekam no zobiem. Par katru sī­kāko progresu cilvēka brīvības jomā risinās neganta cīņa starp tiem, kas vēlas, lai mēs zinām vairāk, lai topam gudrāki un spēcīgāki, un tiem, kas grib, lai paklausām, lai esam pazemīgi un pakļāvīgi.

Šobrīd abi spēki gatavojas kaujai. Un abi tavu nazi kāro vairāk par visu. Tev, zēn, jāizvēlas! Ceļi mūs ir atve­duši šurp, mūs abus tevi ar nazi, mani lai par to pa­stāstītu.

-    Nē! Jūs maldāties! iesaucās Vils. Man ne prātā nenāca kaut ko tādu meklēt! Nepavisam ne!

-    Varbūt tu tā arī nedomāji, taču atradis esi, virs tumsā sacīja.

-    Bet kas man jādara?

Un tad Staņislavs Grummans Džopari Džons Perijs sastomījās.

Šamanis sāpīgi apzinājās gaisa kuģotājam Li Skorsbijam doto zvērestu un tagad vilcinājās to lauzt, tomēr beigās izšķīrās.

-    Tev jādodas pie lorda Ezriela, vīrs teica, jāsaka viņam, ka tevi sūta Staņislavs Grummans un ka tev ir ierocis, kas viņam ir vajadzīgs vairak par visu. Patīk tev tas, puis, vai ne, bet šis darbs jāpaveic. Visus citus uzde­vumus tagad atliec malā, lai arī cik svarīgi tie šķistu, un ķeries pie šī pienākuma! Atradīsies, kas tevi turp aizved, nakts pilna ar eņģeļiem. Ievainojums tagad sadzīs. Pa­gaidi! Pirms aizej, vēlos tevi, kā nākas, apskatīt.

Sataustījis līdzpaņemto saini, vīrs no tā kaut ko izņē­ma, atlocīja vaskadrānas kārtas un tad, uzšvirkstinājis sērkociņu, iededza skārda lukturīti. Tā gaismā, lietum plīkšķot un vējam pūšot, abi tagad nolūkojās viens otrā.

Vils ieraudzīja liesmojošas, zilas acis sakritušā sejā ar dažu dienu ataugušiem bārdas rugājiem uz spītīgā zoda, sirmus matus, sāpēs savilktu, kalsnu, salīkušu augumu, tērptu smagā, spalvām rotātā mētelī.

Šamanis ieraudzīja zēnu, kas bija vel jaunāks, nekā viņam šķita; zēna slaidais, saplēstā audekla kreklā tērp­tais augums trīcēja, sejā jautās speķu izsīkums, niknums un apdomība, tomēr tajā dega arī kaislas ziņkārības dzirksts; acis bija plati ieplestas zem taisnajām, melna­jām uzacīm, tik līdzīgas viņa mātes…

Un tad viņu abu domās kaut kas pēkšņi uzplaiksnīja.

Brīdī, kad pār Džona Perija seju luktura gaisma meta žil­binošu gaismu, no necaurredzamajām debesīm kaut kas iz­šāvās, un vīrs, nepaguvis izdvest ne vārda, nokrita miris ar bultu slimajā sirdi. Dēmons-zivju ērglis acumirklī pazuda.

Vils apstulbis palika sēžam.

Acu kaktiņā kaut kas nozibsnīja, un zēns ar labo roku aši satvēra sarkankrūtīti dēmonu ar sārtam krūtīm kas tagad izmisis raustījās.

-   Ne! Nē! iebrēcās ragana Juta Kamainena, kas, ķerdamās pie sirds, nokrita lejā tūlīt pēc putna, ar troksni neveikli nogāzdamās uz akmeņainās zemes un tagad ar grūtībām lūkodama piecelties.

Taču, pirms ragana paspēja uzslieties kājās, Vils bija klāt un piegrūda viņai pie rīkles brīnumnazi.

-   Kāpēc tu tā darīji? zēns brēca. Kādēļ viņu nogali­nāji?

-   Tāpēc, ka mīlēju viņu, bet viņš mani nicināja! Esmu ragana! Es nepiedodu!

Ka raganai Jutai Kamainenai no zēna nevajadzētu baidīties, taču Vils viņai iedvesa bailes. Zaļoksnais, ievai­notais augums izstaroja vairāk spēka un briesmu nekā jebkurš lidz šim sastaptais cilvēks, un ragana zaudēja dušu. Juta Kamainena metās atpakaļ, bet Vils viņai sekoja un, nejuzdams sāpes, tikai milzīgu un satriecošu izmisumu, ar kreiso roku sagrāba viņu aiz matiem.

-   Tu nemaz nezini, kas viņš bija, zēns sauca. Viņš bija mans tēvs!

Ragana purināja galvu, čukstēdama: Ne. Nē! Tas nevar būt! Neiespējami!

-   Tev šķiet, ka visam ir jābūt iespējamam? Visam ir jābūt patiesam! Viņš bija mans tēvs, un to nezinājām nedz viens, nedz otrs līdz mirklim, kad tu viņu nogalināji! Klausies, ragana, es gaidīju visu savu dzīvi, mēroju visu šo garo ceļu, lai tēvu beigās atrastu, bet tu ņem un viņu nogalini…

To sacīdams, Vils sapurināja raganas galvu kā lupatu un nogrūda viņu pa pusei apdullušu zemē. Raganas pār­steigums šķita gandrīz vai lielāks par bailēm, kas tomēr bija pietiekami reālas, un viņa tagad apjukusi uztrausās kājās un lūgdamas satvēra zēnu aiz krekla. Viņš spīga­nas roku atgrūda.

-   Ko gan viņš tādu bija nodarījis, ka tev vajadzēja viņu nogalināt? Vils kliedza. Pasaki man, ja vari!

Ragana nolūkojās mirušajā vīrietī, pēc tam Vila un tad skumji papurināja galvu.

-   Nē, to es tev nevaru paskaidrot, viņa teica. Tu esi par jaunu. Tev to nesaprast. Es viņu mīlēju. Un viss. Ar to pietiek!

Vils nepaspēja raganu aizkavēt uzlikusi roku uz naža spala, ko pirms mirkļa bija izrāvusi no aizjostes, viņa iegrūda to sev ribās un klusi nogāzās uz sāniem.

Vils nejuta šausmas, tikai bēdas un apjukumu.

Nesteidzīgi piecēlies, zēns pameta skatienu uz mirušo raganu, uz tās krāšņi melnajiem matiem, sārtajiem vai­giem, gludajiem, baltajiem, lietū valgajiem locekļiem, kā mīļākajai pavērtajām lūpām.

-   Nesaprotu, Vils balsī teica. Pārlieku dīvaini.

Tad viņš pievērsās mirušajam vīrietim, savam tēvam.