Brīnumnazis Triloģijas TUMŠĀS MATĒRIJAS otrā daļa

Vīrs viegli notrīsēja. Acis viņam bija aizvērtas. Un tad viņš pateica: Tas ir nazis. Čitagaces brīnumnazis. Ma­risa, vai tad tu neesi par to dzirdējusi? Daži to sauc par teleutaia makhaira, nažu nazi. Citi to sauc par Eshetru…

-    Ko ar to dara, Karlo? Kas šajā nazi tik īpašs?

-Ak… Ar šo nazi var griezt pilnīgi visu… Par to, ko ar

nazi var izdarīt, nezināja pat tā izgatavotaji… Itin nekas, it neviens materiāls, gars, eņģelis, gaiss…. nekas nespēj turēties pretī brīnumnazim. Marisa, es bez šī naža ne­varu, vai saproti?

-    Protams, Karlo. Es apsolu. Ieliešu tev glāzi…

Un, kamēr zelta pērtiķis nesteidzīgi atkal un atkal pieskārās čūskai, viegli to saspiezdams, paceldams, glās­tīdams, kamēr sers Čārlzs izdvesa tiksmīgas nopūtas, Lēna Feldta redzēja, kas notiek īstenībā: kamēr vīra acis bija aizvērtas, Koulteres kundze zagšus no mazas blašķītes iepilinaja viņa glāze dažas lāses, tikai pēc tam ielie­dama vīnu.

-    Lūdzu, mīļais, viņa čukstēja. Iedzersim viens uz otra…

Sers Čarlzs jau bija sazāļots. Paņēmis glāzi, viņš alkaini ierāva malku, tad vēl un vēl…

Un tad Koulteres kundze pavisam negaidot piecēlusies pagriezās un ieskatījās tieši Lēnai Feldtai sejā.

-   Nu, ragana, viņa teica, vai tiešām tu domā, ka ne­zinu, kādā veidā tu padari sevi neredzamu?

Lēna Feldta pārsteigumā nespēja pat pakustēt.

Raganai aiz muguras vecais vīrs cīnījās pec elpas. Krū­tis viņam cilājās, seja piesarka, bet dēmons ļengans un tuvu ģībonim atradās pērtiķa rokās. Pērtiķis nicīgi no tā tagad atkratījās.

Lēna Feldta gribēja pacelt roku, taču plecu bija ķērusi liktenīga paralīze. Viņa nekādi nespēja pakustēties. Savu mūžu nebija tā gadījies, un ragana izdvesa īsu kliedzienu.

-   Par vēlu, tā gan, teica Koulteres kundze. Paska­ties uz ezeru, ragana!

Lēna Feldta pagriezusies ieraudzīja sniegbalto dēmonustērsti, kas, spārnus plivinādama, brēca, it kā būtu iesprostota stikla kamerā, no kuras izlaists gaiss; kriz­dama klupdama sita spārnus, nespēdama pacelties, plati atvērtu knābi panikā elsdama. Putnu bija apskāvis Rēgs.

-   Nē! ragana iebrēkusies rāvās pie sava dēmona, taču viņu apturēja nelabuma lēkme. Lai nu kā, pat šķebinošajā satraukumā Lēna Feldta apjauta, ka Koulteres kundzes dvēsele ir spēcīgākā no visām, kuras ragana jelkad bi ja sa­stapusi. Lēna nebūt nejutās pārsteigta, redzot, ka Rēgs pa­kļaujas Koulteres kundzes spēkam šai varai nespeja preto­ties neviens. Sāpju satriekta, ragana pagriezās pret sievieti.

-Atlaid! Lūdzu, atlaid viņu! Lēna Feldta kliedza.

-    Tad jau redzēsim. Vai bērns ir pie jums? Meitene Lira?

-Jā!

-    Un zēns ari? Zēns ar nazi?

-   Jā lūdzu tevi…

-   Un cik raganu jus tur esat?

-    Divdesmit! Atlaid viņu, ak, atlaid!

-   Visas ir gaisā? Vai arī dažas paliek uz zemes kopā ar bērniem?

-   Lielākā daļa gaisā, trīs vai četras vienmēr uz zemes ai, kā sāp, atlaid viņu vai arī tūlīt pat nogalini mani!

-    Cik tālu viņi kalnā tikuši? Vai patlaban pārvietojas vai ari piestājuši atpūsties?

Lēna Feldta izstāstīja visu līdz pēdējam. Viņa spētu pretoties jebkurai spīdzināšanai, tikai ne tam, kas patla­ban notika ar viņas dēmonu. Koulteres kundze, uzzinā­jusi visu, ko vēlējās, kur raganas atrodas, kā viņas sargā Liru un Viļu, tagad teica: Bet tagad pasaki man, lūk, ko. Jums, raganām, zināms noslēpums par bērnu Liru. Gandrīz vai izvilku to no vienas jūsu māsas, taču viņa nomira, pirms paguvu beigt spīdzināšanu. Bet tevi neglābs neviens. Saki patiesību par manu meitu!

Lēna Feldta izdvesa: Viņa būs māte viņa būs dzī­vības māte viņa nepaklausīs viņa…

-   Saki līdz galam! Tu runā visu ko, tikai ne pašu galveno! Nosauc taču viņas vārdu! kliedza Koulteres kundze.

-    Ieva! Visu māte! Ieva, kad es saku! Māte Ieva! šņukstēdama stomījās Lēna Feldta.

-   Ak tad tā, novilka Koulteres kundze.

Viņa izdvesa smagu nopūtu, kā beidzot tikusi skaid­rībā par savas dzīves mērķi.

Ragana ka pa miglu apjauta, ko izdarījusi, tomēr, šausmu pārņemta, vēl lūkoja kliegt: Ko tu ar viņu da­rīsi? Ko tu darīsi?

-    Nu, nāksies iznīcināt, atbildēja Koulteres kundze, lai novērstu kārtējo Krišanu… Kāpēc es to neiedomājos agrāk? Biju par tuvu, lai to saskatītu…

Iepletusi acis kā bērns, Koulteres kundze bezbēdīgi sasita plaukstas. Lēna Feldta caur šņukstiem dzirdēja kundzi runājam: Protams. Lords Ezriels pieteiks karu Visvarenajam, un pēc tam… Kā gan citādi… Tieši tāpat kā toreiz. Un Lira būs Ieva. Bet šoreiz viņa nekritīs. Es par to parūpēšos. Krišanas nebūs…