Brīnumnazis Triloģijas TUMŠĀS MATĒRIJAS otrā daļa

Kaklā sakāpa kamols, bet sūrstošās acis atvēsināja plīk­šķošais lietus. Lukturītis vēl mirgoja uzzibsnīdams, kad pa šauro spraugu vējš ik pa brīdim aplaizīja liesmu. Luk­turīša gaismā sakņupis ceļos, Vils pieskārās vīrietim, uzli­ka roku uz viņa sejas, pleciem, krūtīm, aizvēra acis, at­glauda mitros, sirmos matus no pieres, piespieda plauk­stas raupjajiem vaigiem, aizvēra tēvam muti un salika viņam rokas.

Tēvs, Vils sacīja. Tēt, tētuk… Tēvs… Nezinu, kā­pēc viņa tā rīkojās. Netieku gudrs. Bet, lai ko tu vēlējies, lai es darītu, es apsolu, zvēru, ka to arī darīšu. Es cīnīšos. Būšu kareivis, būšu! Nogādāšu nazi lordam Ezrielam, lai arī kur viņš atrastos, palīdzēšu viņam cīnīties pret ienaidnieku. Es to darīšu. Tagad atpūties! Tagad dusi!

Līdzās mirušajam cilvēkam atradās briežādas sainis ar vaskadrānu un lukturi un kaula šķirstiņš ar asinssūnas ziedi. Vils to pacēla un tad zemē, turpat līdzās tēvam ievēroja spalvam rotāto mēteli smagu, izmirkušu, taču siltu. Tēvam to vairs nevajadzēs, bet Vils aiz aukstuma trīcēja. Atsprādzējis bronzas aizdari pie mirušā vīrieša kakla, zēns pārmeta pār plecu audekla somu un pēc tam ietinās mētelī.

Nopūtis lukturi un uzmetis skatienu tēva neskaidra­jam siluetam, tad raganai un vēlreiz tēvam, Vils pa­griezās un devās pa kalnu lejā.

Aukainajā gaisā strāvoja čauksti, bet Vils vēja brāzmās dzirdēja vēl kaut ko: atbalsi, kurā saucieni jau­cās ar psalmiem, metāls šķindēja pret metālu un plīk­šķēja spārnu vēzieni, kas vienubrīd šķita esam tik tuvu, ka īstenībā varēja būt viņam galvā, bet tad atkal tik tālu kā uz citas planētas. Radze zem kājām bija slidena un irdena, kāpt lejup izrādījās krietni grūtāk nekā aug­šup, taču Vils gāja drošā gaitā.

Nogriežoties gar beidzamo nelielo ieleju līdzās vietai, kur gulēja Lira, Vils pussoli aprāvās. Viņš bija pamanījis divus stāvus tumsā izskatījās, ka viņi kaut ko gaida. Vila roka pieskārās nazim.

Viens no vīriem ierunājās.

-   Vai tu esi zēns ar nazi? viņš jautāja, un vīra balss dīvainā kārtā atgādināja spārnu plīkšķus. Lai arī kas viņš bija, bet cilvēks ne.

-   Kas jūs esat? Vils atjautāja. Cilvēki vai…

-   Cilvēki ne. Mēs esam Sargi. Bene elim. Jūsu valodā eņģeļi.

Vils klusēja. Runātājs turpināja: Citiem eņģeļiem ir citas funkcijas, citas pilnvaras. Mūsu uzdevums ir vien­kāršs: tu esi mums vajadzīgs. Sekojām šamanim soli pa solim, cerēdami, ka viņš aizvedis mūs pie tevis, un tā arī notika. Mēs atnācām, lai aizvestu tevi pie lorda Ezriela.

-   Vai bijāt kopā ar manu tēvu visu šo laiku?

-    Ik bridi.

-   Vai viņš to zināja?

-   Pat nenojauta.

-    Kāpēc tad jūs neapturējāt raganu? Kāpēc ļāvāt tēvu nogalināt?

-Agrāk būtu atturējuši. Taču tava tēva uzdevums bija galā, līdzko viņš aizveda mūs pie tevis.

Vils neko neteica. Galva džinkstēja aptvert dzirdēto nebija vieglāk ka citus nesenos notikumus.

-    Labi, zēns beigās teica. Došos jums līdzi. Bet vispirms man jāuzmodina Lira.

Eņģeļi pakāpās sāņus, izbrīvēdami Vilam ceļu, un zēns, iedams tiem tik tuvu garām, juta virmojam gaisu, taču nelikās par to ne zinis. Viņš domāja vienu: jānokāpj lejā pa nogāzi uz nelielo slēptuvi, kur guļ Lira.

Taču kaut kas lika viņam apstāties.

Mijkrēslī Vils redzēja visas raganas, kas bija sargājušas Liru, viņas visas vai nu sēdēja, vai stāvēja. Spīganas at­gādināja statujas, tomēr elpoja; tās šķita tik tikko dzīvas. Zemē bija noguldīti arī vairāki melna zīda tērpti augumi, un Vils ar šausmām uzlūkoja vienu, tad visus pārējos, iztēlodamies iespējamo notikumu gaitu: raganām gaisā bija uzbrukuši Regi un tās apātiski bija padevušās nāvei.

Bet…

Kur ir Lira? Vils skaļi iekliedzās.

Dobumā aiz klints rēgojās tukšums. Liras tur nebija.

Nišā, kur meitene bija gulējusi, kaut kas tomēr atra­dās: Liras maza audekla mugursoma. Jūtot somas sma­gumu, Vils bez ieskatīšanās tajā zināja, ka aletiometrs tur vēl ir.

Zēns purināja galvu. Nevar būt! Un tomēr tā bija Lira bija pazudusi, sagūstīta, zaudēta!

Abi bene elim tumšie stāvi nebija pat pakustējušies. Taču runāt gan viņi runāja: Tagad tev jādodas kopā ar mums. Lordam Ezrielam tu esi vajadzīgs nekavējoties. Ienaidnieka spēki aug ar katru bridi. Šamanis tev noteikti izskaidroja tavu pienākumu. Seko mums un palīdzi mums kaldināt uzvaru! Nac ar mums! Gājuši! Tūlīt pat!

Tikmēr Vils tikai lūkojās uz eņģeļiem, pēc tam uz Liras mugursomu, tad atkal uz viņiem, nedzirdēdams no teiktā ne vārda.

Satura rādītājs

1.   Kaķis un skābarži………………………………………………………………………………… 5

2.   Raganu pulkā…………………………………………………………………………………….. 34

3.   Bērnu valstība……………………………………………………………………………………. 62

4.   Trepanācija………………………………………………………………………………….. 79

5.  Gaisa pasta vēstules……………………………………………………………………….. 111

6.   Blāzmotie lidotāji………………………………………………………………………… 126