Brīnumnazis Triloģijas TUMŠĀS MATĒRIJAS otrā daļa

Kā pa miglu zēns dzirdēja savas elsas, vira ņurdus un skarbo elpu un tad gluži nejauši aizlika viņam priekšā kāju, vienlaikus mezdamies tam pret krūtīm; tad nu uz­brucējs nogāzās, bet Vils uzkrita tam virsū. Tvēriens pat tagad neatslāba; drudžaini raustīdamies uz akmeņainās zemes, Vils juta, ka sirds sažņaudzas bailēs pretinieks nemūžam neatstāsies pat ja viņu nogalinātu, līķis vien­alga Viļu nelaidīs vaļā.

Spēki jau gāja uz beigām, uznāca arī raudiens; rūgti šņukstēdams, Vils spēra un rāva, belza vīram ar galvu un kājām, zinādams, ka muskuļi ilgi vairs neklausīs. Un tad viņš manīja, ka uzbrucējs ir pierimis, lai gan tvēriens bija tikpat ciešs kā pirmīt. Vīrs gulēja zemē, ļaudams belzt sev ar ceļgaliem un galvu, taču Vils, sapratis, ka spēki galā, nokrita līdzās pretiniekam, juzdams, ka ik nerva gals džinkst, skurbst un pukst.

Ar sāpēm pieslējies, zēns vērigi ielūkojās dziļajā tumsā un pamanīja līdzās vīram uz zemes baltu plankumu, kas izrādījās milzīga putna dēmona-zivju ērgļa krūtis; putns gulēja nekustēdamies. Vils lūkoja izrauties, taču vārgā kustība izraisīja pretreakciju vīrā, kura tvēriens nebūt nebija atslābis.

Vīrs sakustējās. Ar brīvo roku viņš uzmanīgi taustīja Vila labo plaukstu. Vilam mati sacēlās stāvus.

Vīrs ierunājās: Padod man otru roku!

-   Uzmanīgi, brīdināja Vils.

Vīrs ar brīvo roku taustīja Vila kreiso roku, pirkstga­liem maigi virzoties pāri locītavai uz iekaisušo plaukstu, un, cik vien iespējams, delikāti taustījās ap Vila divu zau­dēto pirkstu stumbeņiem.

Tvēriens negaidot atslāba, un vīrs uzslējās sēdus.

-   Tu esi ieguvis nazi, viņš teica. Tu esi naža nesējs.

Balss bija skanīga, skarba, bet aizelsusies. Vils juta, ka

vīrs ir smagi cietis. Vai viņš pretinieku tumsā būtu ievai­nojis?

Vils vēl aizvien, pilnīgi izsmelts, gulēja uz akmeņiem. Zēns neredzēja neko citu kā tikai pār sevi salīkušu augu­mu uzbrucēja seja nebija saskatāma. Vīrs sāņus pēc kaut kā pasniedzās, un jau pēc dažiem mirkļiem, līdzko viņš sāka ierīvēt Vilam plaukstā ziedi, pirkstu stumbeņos ieplūda brīnišķi nomierinošs vēsums.

-   Ko jūs darāt? Vils brīnījās.

-   Dziedēju tavus ievainojumus. Neuztraucies!

-   Kas jūs tāds esat?

-   Esmu vienīgais, kam zināms naža uzdevums. Turi savu roku tā. Nekusties!

Vējš zēģelēja negantāk kā jelkad, un Vilam uz sejas noplīkšķēja lietus lāse, tad vēl viena. Zēns trīcēja pie visām miesām, tomēr ar veselo roku centās pieturēt ievainoto, kamēr vīrs iesmērēja viņa pirkstu stumbeņos ziedi un tad cieši aptina audekla strēmeli ap plaukstu.

Tiklīdz apsējs bija cieši nostiprināts, vīrs, nokritis sā­ņus, atgūlās. Vils, vēl aizvien samulsis no svētlaimīgā, vēsā stinguma plaukstā, lūkoja uzslieties sēdus un viņu apskatīt, taču bija tik tumšs, ka vai acī dur. Ar labo roku taustīdamies uz priekšu, Vils pieskārās vīra krūtīm, kur sitās viņa sirds — kā putns aiz būra restēm.

-    Tad nu, vīrs skarbi teica, mēģini sadziedēt sevi līdz galam!

-    Vai jūs esat slims?

-   Tūlīt kļūs labāk. Tev ir nazis, vai ne? -Jā.

-   Un vai zini, kā to lietot?

-    Jā, protams. Bet vai jūs esat no šīs pasaules? No kurienes jums tas zināms?

-    Klausies, ar mokām uzsliedamies sēdus, vīrs iz­dvesa. Nepārtrauc mani! Ja esi naža nesējs, tavs uzde­vums ir daudz diženāks, nekā tu vari iedomāties. Bērns… Kā gan viņi to pieļāva? Nu, tātad vajadzēja… Tuvojas karš, zēn. Lielākais no visiem kariem. Kaut kas tads jau reiz ir noticis, bet šoreiz jauzvar īstajiem… Visā cilvēces daudztūkstoš gadu ilgajā vēsturē mums nav bijis nekā cita kā vieni vienīgi meli, propaganda, nežēlība un krāp­šana. Laiks sākt visu no gala, bet šoreiz pa īstam…

Vīrs pieklusa, lai pāris reižu gārdzoši ievilktu elpu.

-    Šis nazis, — viņš pēc minūtes turpināja, vecie filo­zofi pat nenojauta, ko paši izgatavojuši. Izgudroja rīku, kas var sašķelt vissīkākās vielas daļiņas, bet pēc tam izmantoja to stikleņu zagšanai! Cilvēkiem pat prātā neienāca, ka viņi radījuši vienīgo ieroci visumu sistēmā, ar ko iespejams iznīcināt tirānu. Visvareno. Dievu. Dum­pīgie eņģeļi krita tāpēc, ka viņiem nebija nekā līdzīga šim nazim, bet tagad…

-    Es nemaz to negribēju! Un ari tagad negribu! Vils neizturēja. Ja vēlaties, varat nazi ņemt! Es to ienistu ienīstu, ko tas dara…

-    Par vēlu. Tev nav izvēles tu esi tā nesējs nazis ir izraudzījies tevi. Vēl vairāk viņiem ir zināms, ka nazis ir pie tevis, un, ja tu nevērsīsi to pret viņiem, viņi izraus nazi tev no rokam un mūžu mūžos izmantos pret mums, pārējiem.

-    Kāpēc man ar viņiem būtu jācīnās? Jau tā esmu par daudz cīnījies, nevaru taču plēsties bez sava gala, es gribu…

-   Vai esi kādā kaujā arī uzvarējis?

Vils apklusa. Tad atbildēja: Jā, domāju gan.

-   Vai par nazi cīnījies?

-   Jā, bet…

-   Tad jau tu esi kareivis. Lūk, kas tu esi! Strīdies ar ko strīdēdamies, tikai ne ar savu dabu!

Vils zināja, ka vīram ir taisnība. Taču patiesība nebija salda. Tā bija smaga un sāpīga. Likās, ka vīrs saprot, jo, pirms runāt, viņš ļāva Vilam pamāt ar galvu.