Vērmele

No klusās ieliņas viņi ātri nonāca Holbornas kņadā. Ielas pieblīvēja rati un karietes, kas devās uz Voksholas laukiem, meklējot patvērumu. Visur pulcējās cilvēku pūļi. Tos no gultām bija izrāvusi zemestrīce un nu savaldzināja saule, kas lauzās cauri upes miglas kār­tai. Augstu virs Svētā Pāvila katedrāles kupola bāla­jās debesīs kvēloja košsarkana lode. Ielās pūta svaigs vējiņš, atnesdams sev līdzi paisuma aromātu, kas oda pēc ceptiem muskatriekstiem. Ageta soļoja pa Holbornu, troksnī līkumodama starp cilvēku pūļiem, kas bija sapulcējušies pie veikaliem un traktieriem. Meitene iegāja tumšā, šaurā sānieliņā, kas veda no Holbornas uz Kuģa traktieri un Vetstounas parka spēļu namiem.

Pirms trim naktīm Inigo sānielā bija notikusi slep­kavība. Vietā, kur noslepkavotais vīrs bija mēģinājis glābties, uz sienas vēl aizvien vīdēja asins traipi. Uz ielas bija atskanējuši nelaimīgā kliedzieni, un, kaut arī ļaudis ātri steidzās palīgā, viņi nevienu citu neierau­dzīja. Šķita, it kā slepkava būtu vienkārši izgaisis.

Brigends ar skaļu rūcienu parāva meiteni uz priekšu, un viņai pār muguru pārskrēja auksti drebuļi. Tad suns apstājās un sāka riet. Ieliņā neviena nebija, tomēr tas rūca un rēja uz kaut ko tikai suņa acīm redzamu, kaut ko tādu, kas staigā pa citu pasauli.

Ageta saprata, ka viņi nav vieni.

-   Izbeidz, Brigend, tu mani biedē! meitene iesau­cās. Bet suns lēkāja un rūca arvien skaļāk. Brig, izbeidz…

Neizdvešot ne skaņu, kāds sagrāba Agetu no mugur­puses un ar roku aizklāja viņai muti. Meitene pat ne­manīja, kā viņu ievilka kādās durvīs. Tās aizcirtās, un viņa bija iesprostota pilnīgā tumsā. Ageta dzirdēja, kā cilvēks, kas viņu turēja, smagi elsoja. Viņa juta smacē­jošās cimdotās rokas mitrumu.

-   Nekliedz, meitenīt, ja vēl gribi redzēt savu suni un dienasgaismu! Šī balss piederēja sievietei no sānielas. Esmu vērojusi tevi dienām un naktīm. Zinu, kad tu aizej un kad atgriezies.

Sieviete piespiedās tuvāk Agetai, un meitene juta, kā no rokas viņai uz sejas uzlien uts.

-   Es varēju tevi noķert, kad vien gribēju, bet ne jau tu pati man esi nepieciešama. Man vajag, lai tu kaut ko izdari. Kad rīt atstāsi Bleika māju, aizej uz Inigo ielu, un tur tu atradīsi ziņu ar norādi, kas tev jādara. Ja neat­nāksi, tad noķeršu tavu dārgo suni un izbarošu žurkām.

Ageta mēģināja runāt, bet spēcīgā roka turēja viņas muti stingri ciet. Meitene neko neredzēja, tikai saoda džina, ielas netīrumu un pūstošas miesas smaku. Kad sieviete runāja, viņa ar visu ķermeni gārdza, it kā būtu tuvu nāvei.

-   Un ne vārda Bleikam vai tēvam! Viņi tev, meitenīt, nepalīdzēs. Rīt ieliņā pie Kuģa traktiera ceturksni pēc pusnakts. Svētā Jura baznīcas pulkstenis tev pateiks pareizo laiku. Nenokavē!

Pirms meitene paguva ierunāties, viņa bija izmesta uz ielas un durvis aizcirtušās. Viņa nokrita ar seju izgāz­tās samazgās. Brigs riedams pieskrēja pie saimnieces. Meitene pagriezās. Durvis bija pazudušas. Viņai priekšā atradās tikai cieta akmens siena. Ageta dziļi ievilka elpu. Viņai apkārt sabiezēja migla un gaisma sāka dzist.

Kuģa traktiera lampas gaismā viņai priekšā iezīmē­jās tumšs siluets. Stāvs klusējot nāca tuvāk. Tas bija tumši violetā apmetnī tērpies vīrietis; viņa seja bija balta un neizteiksmīga. Ageta pielēca kājās un izvilka no jostas nazi, lai aizstāvētos. Rēgs, neizdvesdams ne skaņu, metās uz priekšu, izgāja tieši viņai cauri un izgaisa. Ageta nespēja parunāt. Meitene neatcerējās, kad viņu vēl būtu pārņēmušas tādas bailes.

Atkal bija dzirdams ielas troksnis. Ageta pavērās apkārt apstulbusi un izbijusies.

3 Aptiekārs

Skriedama cauri Flītstrītas haosam, Ageta juta, kā sitas sirds. Viņa notrausa no sejas uti un skatījās uz priekšu asaru pilnām acīm. Brigends skrēja līdzās, ik pēc dažiem soļiem pagriezdamies un paskatīdamies apkārt, lai pārbaudītu, vai viņiem neseko, vai nav sajū­tama drēgnā, smirdīgā noskrandušās sievietes dvaka.

Tālumā, uz Ladgeithillas un Flīta tilta stūra, bija redzama īres māja, kas piederēja viņas tēvam. Tie­vās dūmu strūkliņas no trim skursteņiem sajaucās ar miglu, kas palēnām cēlās gaisā virs upes. Mājas ķieģeļu sienas bija izvirzītas uz ielas, un uz tām balstījās biezu dakstiņu jumts.

Ageta apstājās, lai ievilktu elpu, un cerēja, ka bailes izgaisīs. Meitene nevēlējās, lai tēvs pēc viņas izskata noskārstu, ka viņa ir nobijusies. Šajā noslēpumā viņa nevarēja dalīties ne ar vienu.

Pie mājas trīs mazi puikas bija noslēguši derības par diviem gaiļiem, kuri cīkstējās netīrumos. Ageta nolū­kojās, kā putni lēkā uz priekšu un atpakaļ, vicinādami piešus un cenzdamies dot viens otram izšķirīgo trie­cienu. Tie izskatījās kā divi resni tiesneši pūderētās parūkās.