Vērmele

-   Man tev kaut kas jāpastāsta. Kaut kas tāds, kas jādara zināms arī pasaulei. Tev man jāpalīdz. Mans atklājums mainīs visu.

Viņš satvēra Bonhemu aiz apkakles un pievilka tā seju tuvu klāt.

-   Apsoli man vienu! Tev… Viņš ieskatījās draugam acīs. Man vajag zināt, vai tu ticēsi tam, ko es tev pastāstīšu. Vai tu paturēsi to noslēpumā?

-   Sabien, tu pazīsti mani kopš jaunības. Pastāsti, par ko tu raizējies!

Bonhems atvirzīja Bleika rokas no savas apkakles un aizveda viņu uz krēslu pie kamīna. Lai uguns sildītu visu nakti, tā bija pārklāta ar ogļu putekļiem. Ogļu paliekas gruzdēja kā kūpošs vulkāns, un dūmi izplūda Londonas gaisā.

Bleiks apsēdās krēslā. Viņa noskaņojums mainījās no priekpilnas aizrautības līdz satraukuma trīsām. Bonhems ar misiņa kruķi sarušināja ogles. No uguns izplūda tvans, un kurināmais čūkstot un sprakšķot iedegās sarkanās un zilās liesmās.

-   Un tagad, mans draugs, izstāsti, kas tevi satrauc!

īzaks Bonhems nekad agrāk nebija Bleiku tādu redzējis. Sabiens vienmēr bija valdījis pār sevi. Viņš vadīja organizētu dzīvi, kārtīgu un akurātu.

-   Tas, kas notika šonakt, nebija negadījums un nekādā ziņā ne zemestrīce. Kāds milzu spēks, par kuru mēs maz ko zinām, satricināja pašus Visuma pama­tus. Bleiks apklusa un paskatījās Bonhemam acīs.

-    Šonakt ieraudzīju kaut ko tādu, kas mainīs mūsu skatījumu uz pasauli. Es atradu, ka tas ir pieminēts Nemorensis.

-   Bet tāda grāmata nemaz neeksistē, Bonhems iejaucās, un viņa zemā balss satraukumā pacēlās toņ­kārtu augstāk. Tā ir tikai leģenda.

-   Tā eksistē gan un atrodas šeit, zem šī jumta. Grā­mata nonāca manā īpašumā nejauši. Varētu teikt, to man piešķīra dievi, Bleiks ātri runāja klusinātā balsī.

-     Es tajā izlasīju katru vārdu un beidzot atradu, ko meklēju. Aprēķini liecināja, ka kaut kas notiks. Pagā­jušajā naktī, kad pazuda gaisma un pēc tam uzlēca saule, es to ieraudzīju: starp Sīriusu un Akvilu atrodas komēta un tā nāk mums virsū.

Bleiks pagaidīja, vai Bonhems ko iebildīs, bet tas rau­dzījās degošajās oglēs, nespēdams aptvert dzirdēto.

-   Tas, kam tu pagājušajā naktī biji liecinieks, nebija zemestrīce vai debesu vētra, Bleiks turpināja. Laiks bija apstājies… Mēs redzējām, kā bija tad, kad pasaule vēl nebija radīta: viss melns, tumšs, tukšs pilnīga nebū­tība. Nu viss ir sācies no jauna. Tāpat kā iepriekš mēs gaidām zvaigznes atnākšanu, komētu, kas izgaismos mums ceļu. Gudri vīri vienmēr ir sekojuši zvaigznēm.

-   Tātad tā grāmata atrodas šeit un tev tā patiešām ir? Bonhems aizvien vēl nespēja noticēt.

-   Jā, ir! Taisnību sakot, īzak, tu pats to varētu apska­tīt. Bleiks piecēlās no krēsla un piegāja pie kamīna.

Arī tu vari aplūkot Dižo grāmatu. Es tev parādīšu šo noslēpumu.

-   Un kā ir ar komētu? Kāpēc tā nosaka mūsu lik­teni? Bonhems jautāja.

-   Pēc četrām naktīm visa pasaule varēs to redzēt ar neapbruņotu aci, pēc divdesmit vienas dienas tā vai nu paies Zemei garām, vai arī dos planētai tādu triecienu, no kura mēs vairs neatgūsimies. So debesu pūķi sauc Vērmele. Nemorensis vēsta, ka tā saindēs ūdeņus un daudzi nomirs no tās spožuma.

-   Vai tu vari to apturēt? Komēta var sagraut Zemi un visu, kas uz tās! Bonhems, pacēlis balsi, piegāja pie lielā loga ar bieziem, zaļiem aizkariem. Ja viena debesu trīce var atnest tādu sabrukumu un vājprātu, kas tad notiks, ja Londonas cilvēki ieraudzīs komētu?

Bonhems izvilka no kabatas savu smalko pistoli un piepildīja stobru ar lādiņu. Tad viņš sameklēja vestes kabatā spoži sudraboto tabakas maku un izņēma no tā mazu pistoles lodi prāva zirņa lielumā.

-   Ja šāds vājprāts atkārtosies, es būšu tam gatavs apgādāšos ar ieročiem, kas spēj nogalināt jebkuru traku suni. Bonhems ielādēja lodi pistolē un uzvilka gaili, tad notēmēja ar pistoli ārā pa logu, it kā grasīdamies šaut. Nākamreiz tāds elles nezvērs dabūs zobos nevis manu kāju, bet gan svina lodi.

-   Tavs svins neapturēs paniku un arī komētu ne. Ja mani aprēķini ir pareizi, tad tā paies mums tuvu garām. Ja tie ir nepareizi, tad mēs pieredzēsim pasau­les galu. Bleiks piegāja pie loga, un viņi kopā nolūko­jās uz laukumu.

-   Es nekad agrāk neko tādu neesmu piedzīvojis, Sabien. Uzbudināti zirgi, traki suņi un tagad komētas, kas sagrauj Zemi. Un tu tici, ka esi atklājis noslēpumu un visas šīs mīklas atrisināsi?

-   Ne es, bet grāmata. Un mums jāpatur šis fakts noslēpumā. Ir cilvēki, kas, to uzzinot, iegūs lielu varu. Nemorensis spēj mainīt mūs visus. Šī grāmata ir daudz spēcīgāka par alķīmiķu akmeni, un daudzi domās, ka tā var pārvērst svinu zeltā. Es zinu, kaut kur tās lappusēs rodams pašas dzīves noslēpums.