Vērmele

Viņš paskatījās uz Bonhemu un tad vēlreiz uz Agetu.

-   Paņem brīvu dienu un nāc atpakaļ vakarā, viņš mundri noteica. Bet nestāsti nevienam, ko dzirdēji, citādi, lai izglābtos, tev ar suni vien nepietiks… Ceru, ka mani saprati.

Bleiks paraudzījās uz meiteni, un viņa balsī bija dzirdami draudi.

Viņa pamāja ar galvu.

-   Saprotu, kungs, Ageta noteica, izvezdama Bri­gendu no istabas. Zinu, jūs domājat, ka es kādam izstāstīšu, ko dzirdēju, bet es to nedarīšu. Lai kāda es arī būtu, es protu turēt vārdu, doktor Bleik, varat būt par to drošs.

-   Zinu, Ageta, zinu. Bleiks pasmaidīja.

Viņu, nemaz nemanot, bija pārņēmis prieks. Mei­tene atkal bija viņu apbūrusi, un doktors pat nebija to apjautis.

Ageta izgāja no bibliotēkas un uzmanīgi aizvēra aiz sevis durvis. Tad viņa palaida Brigendu vaļā, lai tas skrien lejā pa kāpnēm. Pati viņa neaizgāja, bet pie­spieda ausi pie durvīm un klausījās.

-   Tās bija dzīvās šausmas, Sabien, Bonhems no­teica. Es gandrīz nošāvu meiteni un suni. Kā tu domā, vai viņa kādam izstāstīs par dzirdēto?

-   Ageta to nedarīs, jo zina, kas tad notiks. Mēs varam būt par to droši. Viņa zina, kas ir viņas kungs, Bleiks atbildēja.

-   Mums vajadzēja viņu aizturēt, līdz…

-    Viņas tēvs būtu klāt tikpat ātri, kā tas suns šķēr­soja laukumu, Bleiks pārtrauca draugu. Un ir labāk tikties ar dogu nekā ar Kadmusu Lemjēnu. Ja tev lie­kas, ka pilsētas sodība ir mohoki, tad Kadmuss Lemjēns būtu tavs ļaunākais murgs. Tu nekad negribētu, lai viņa ceļi krustojas ar tavējiem.

Bleiks vēlreiz piegāja pie loga un palūkojās uz mig­las klāto laukumu.

-   Tieši vecais Kadmuss panāca, lai es pieņemu viņa meitu. Viņš teica, ka meitene būs noderīga, bet patieslbā viņa izmaksā vairāk nekā jebkurš kalpotājs, kāds vien man ir bijis. Tajā meitenē ir kaut kas īpašs. Kad ieskatos viņai acīs, tad šķiet, ka viņa daudz ko ir piere­dzējusi un zina par dzīvi vairāk nekā tu. Turklāt viņa labi paveic savu darbu un māk turēt mēli aiz zobiem.

Aiz durvīm Ageta sarauca vienu uzaci un cieši sa­knieba lūpas. Viņa bija visu dzirdējusi. Observatori­jas telpā izteiktie draudi viņu nebiedēja. Meitene bija redzējusi Bleika draugus savādos kostīmos maršējam pa māju un buldurējam kā čigānus, un viņa bija dzirdē­jusi to maģiskās dejas un izsaucienus. Tieši Ageta bija tā, kas novāca svečturus ar nodedzināto melno vasku un vīraka bļodas, kas pilnas kodīgām mirrēm. Kamēr tie dejoja, viņu maciņi katrreiz kļuva par kādu monētu vieglāki. No viena sovrins, no cita gineja… Kad Ageta pasniedza tiem mēteļus, viss notika ar smaidu sejā un "Paldies, kungs!". Tad viesi izklīda naktī kā Londonas žurkas kanalizācijas caurulēs.

Bleiks varēja iestāstīt Agetai visu, ko vien gribēja. Viņš apdullināja meitenes prātu ar stāstiem par citām pasaulēm, mistiskiem brīnumiem un pārliecināja par savādām lietām, bet katru nakti, tā ap pusnakti, viņa ieslidināja sev kabatā vēl kādu daļiņu no viņa bagātības, un, kad tā būs beigusies, viņa aizies uz visiem laikiem.

Ageta atstāja vīrus istabā runājam un zagšus devās lejā pa kāpnēm uz sētas durvīm, kur, luncinādams asti, viņu gaidīja Brigends. Kalpotāju ieeja veda uz šauru šķērsielu, kur pat visspožākajā dienā neiespīdēja saule. Bija drēgns un rīta dzestrumā nāvīgi auksts. Migla no upes karājās uz apkārtējo māju sienām kā milzīgi zir­nekļa tīkli, un, kad meitene gāja uz Holbornu, tie ķērās viņai sejā. Vienīgais cilvēks, kas arī atradās uz ielas, bija noplukuši sieviete, kura bija nokritusi pie pretējās mājas vārtiem. Džina pudele viņai rokā gandrīz nebija redzama bezveidīgajā nodriskātu drēbju mudžeklī, kas veidoja viņas cilvēcisko formu. Sieviete bija pretīga kā kaps, ar krunkainu seju un čulgainām lūpām. Viņa paskatījās uz Agetu ar vienu pavērtu aci; otra bija aizķepusi ar dzelteniem izdalījumiem.

-   Iedod peniju savai vecajai mātei! sieviete uzsauca. Tikai vienu peniju, lai es varētu nopirkt pudeli džina.

Ageta neņēma viņu vērā un mierīgi soļoja tālāk. Brigends pieskrēja pie sievietes, paošņāja viņas seju un atlēca nost, nebūdams īsti skaidrībā, kas tā tāda.

-   Brig! Liec viņu mierā! Ageta uzkliedza, un viņas balss atbalsojās tumšajā šķērsielā.

Suns atlēca no sievietes, nodrebēja un noskurinājās. Katra spalviņa viņam uz muguras sacēlās stāvus. Sie­viete izmeta no stīvajiem pirkstiem pudeli, un tā šķin­dēdama aizripoja pa bruģakmeņiem. Brigends sekoja Agetai pa ietves nelielo slīpumu, laiku pa laikam apstā­damies un nolūkodamies uz veco sievieti. Likās, it kā suns spētu viņā saskatīt kaut ko citu, spētu paraudzīties zem netīrajām, notraipītajām drēbēm un redzēt to radī­jumu, kas tur iekšā. Radījumu, kuram nevar uzticēties.