Vērmele

No Holbornas atbalsojās tuvojošos zirgu zviegšana un sprauslāšana. Tie bailēs auļoja pa ielām. Daži vēl aiz­vien vilka sev nopakaļ saplēstās kādreiz smalko kariešu driskas. Citi, spārdīdamies un sliedamies pakaļkājās, skrēja bez grožiem un ilksīm, it kā tos būtu atbrīvojis kāds neredzams spēks, kas sarāvis visas važas un dzen uz priekšu. Trakojošie dzīvnieki piepildīja ielu un kā kavalērijas uzbrukumā metās cauri pūlim, kas bija sapulcējies Holbornas laukumos, notriecot zemē visus, kuri gadījās ceļā. Ielas bija ar tiem pilnas no vienas malas līdz otrai. Zirgi pajuka Blūmsberi šaurajās ieliņās un pilnā ātrumā nesās starp jaunuzceltajām mājām. Aptuveni simt zirgu iegriezās laukumā pelēki, melni un bēri. Reiz mierīgos dzīvniekus bija pārņēmušas bai­les, tie bēga, lai glābtu savu dzīvību.

Bleiks noraudzījās lejā pa logu; viņš neko nevarēja palīdzēt. Doktors uzsauca pūlim, bet zirgu skrieša­nas troksnis aprija vārdus. Bleiks izmisumā dauzīja ar dūrēm pa loga karnīzi. Lejā cilvēki stāvēja sastin­guši un zirgi metās tiem virsū kā paisuma vilnis. Dažu sekunžu laikā kustoņu bars iznīcināja visus, kas stā­vēja ceļā. Upuri izdvesa visai maz skaņu nebija ne baiļu kliedzienu, ne laika aizbēgt. Viss, kas palika pāri no dzīvās vētras, bija cietušo ķermeņi. Dzīvi palika tikai tie, kas bija pieķērušies pie margām, paslēpušies durvīs vai uzlēkuši uz jaunceļamo māju pamatiem. Tur tie pārbijušies tupēja kā žurkas alā.

Zirgu baiļu iemesls drīz vien kļuva redzams. Tiem pakaļ dzinās tūkstotis suņu, kas parādījās Blūmsberi laukumā no šķērsielām, grāvjiem un ikviena Londonas nostūra. Gaiss bija pilns ar suņu rejām un rūcieniem. Neprātīga spēka dzīti, tie koda un grāba ikvienu, kas gadījās ceļā.

Valdīja tik briesmīga panika, kādu pat iedomāties nevarētu. Bērni, kuri bija iznākuši uz ielas, lai redzētu iespaidīgās debesis, tagad šausmās kliedza. Bars saoda savus upurus. Cilvēki bēga, rāpās kokos, lēca pāri žogiem vai kāpa augšā pa mūra sienām, lai suņi tos nevarētu aizsniegt. Ielas suņi, smalkie bagāto ļaužu spanieli, suņi no upes baržām un sapucētie klēpja sunīši skrēja kopā, kādas atavistiskas dziņas mudināti.

Bleiks redzēja, kā mazs zēns joņo pāri visam Blūms­beri laukumam. Viņam nebija vairāk par divpadsmit gadiem; tā basās kājas ātri nesa viņu pāri dubļiem. Viņam cieši aizmugurē skrēja vairāki suņi un ķērās puikam apmetnī. Skriedams zēns kliedza. Pa labi no viņa zemē bezpalīdzīgi gulēja veca sieviete. Viņu bija ielencis suņu bars un staipīja aiz rokām un kājām pa zemi kā lupatu lelli. Sieviete neizdvesa ne skaņu un nepretojās. Zēns metās pie kāda zemāka koka zara; izstiepies, cik vien spēja, viņš saķēra to un palēcās no zemes tieši tajā brīdī, kad liels, melns krancis lēca viņam virsū ar atieztiem zobiem, mēģinādams ietriekt

tos zēnam miesā. Visu laukumu pārņēma haoss. Suņi veidoja sīkākus bariņus, lai vajātu savus upurus Galona laukumā un Koptikstrītā. Likās, ka visa Londona ir pilna ar kliedzošiem, sakostiem cilvēkiem.

Pie Bleika mājas durvīm pēkšņi atskanēja skaļa rībināšanās. Lielais misiņa klauvēklis tika nepārtraukti dauzīts pret durvju plātni. Troksnis atbalsojās visā gai­tenī un pa riņķveida kāpnēm ieplūda observatorijas telpā. Bleiks paskatījās lejup. Tur, uz ielas, atradās īzaks Bonhems, Bleika draugs un Karaliskās biedrības biedrs. Klaudzinādams pie durvīm, viņš skaļi kliedza un centās nokratīt no kājas mazu, brūnu šuneli.

Bleik, Dieva dēļ, laid iekšā! Bonhems kliedza no kodiena sāpēm drebošā balsī. Bleik, nošauj to radī­jumu! Laid mani iekšā, dari taču kaut ko!

Viņš spēra šuneli pret mājas apmali, un tas skaļi iegaudojās. Bet tad laukumā parādījās trīs lieli dogi. Tie aizelsušies sēca svaigām asinīm notraipītām mutēm. Suņi pamanīja Bonhemu un pat no tāda attāluma saoda viņa bailes. Bleiks ieraudzīja nezvērus un saprata, ka draugs ir lielās briesmās. Viņš metās uz durvīm, zinā­dams: lai izglābtu draugu, jāskrien ātrāk par suņiem. Doktors pa galvu pa kaklu metās lejā, un ar katru kāpņu laukumu sirds sitās arvien ātrāk.

Dogi kādu brīdi vēroja Bonhemu un tad jardu pa jardam sāka virzīties uz viņa pusi. Skriedami tie sieka­lojās un rūca, atsegdami asinīm notrieptos zobus, un ar katru sekundi nāca tuvāk.

Bonhems ieraudzīja, ka suņi tuvojas, un iekliedzās. Viņš jutās kā stūrī iedzīta lapsa, kura tūliņ tiks saplo­sīta gabalos un apēsta.

-   Ātrāk laid mani iekšā!

Bleiks paklupa, novēlās visā garumā uz kāpnēm un noripoja uz pirmā stāva kāpņu laukumiņa, tad pielēca kājās un skrēja tālāk.

-   Bonhem, tūliņ! Es jau esmu klāt! viņš sauca.

Bleiks zināja, ka līdz durvīm atlicis vēl viens kāpņu

posms un tad priekšnams. Viņu pārņēma panika: atslē­gas, kur ir atslēgas ?