Vērmele

Malakinas kundze pamāja ar galvu un bez elpas kaut ko pie sevis nomurmināja. Viņa atbultēja durvis un ielaida iekšā nakti. Pirms sieviete paspēja bilst kādu sasveicināšanās vārdu, Bonhems nostūma vinu no ceļa un ienāca priekšnamā. Viņam sekoja divi vīri smalkās parūkās un garos svārkos.

-   Doktoram Bleikam patiktu, ja jūs viņu pagaidītu viesistabā, teica Malakinas kundze, ievilkdama plau­šās auksto nakts gaisu.

Bonhems neko neatbildēja. Vezdams svarīgos ciemi­ņus uz viesistabu, viņš likās loti uztraukts. Bonhems paostīja gaisu un savilka pieri. Viņam cieši pa pēdām sekoja mazs, tievs vīrelis. Istabas griestus klāja biezi, balti dūmi. Tie karājās gaisā un koda acīs.

-   Viņš vēlas, lai jūs pagaidītu šeit, atkārtoja Mala­kinas kundze un aizcirta durvis, cīnīdamās ar dziņu ieslēgt viņus tur uz visiem laikiem.

Viņa mēģināja pasmieties, bet plaušas bija bojātas no ilggadējās drēbju balināšanas tvaikiem, un viņa spēja tikai noklepoties.

Sabiens Bleiks skrēja lejā pa kāpnēm, pieturēdams savu mazo austrumniecisko cepurīti. Zilie zīda rītasvārki plivinājās kā buras, kuģim virzoties pilnā gaitā. Malakinas kundze sagrīļojās, atgāja nostāk, lai kāds viņu nenogrūstu no kāpnēm virtuvē.

-   Kungi! Bleiks skaļi iesaucās, vēl pirms atvēra dur­vis. Kāda nakts mūs sagaida! Viss ir sagatavots un…

Viņš atrāva viesistabas durvis, un gaitenī izlauzās dūmi.

-   Mani draugi, viņš turpināja, negaidīsim šeit! Zvaigznes jau parādās, un šonakt es jums demonstrēšu kaut ko tādu, kas pārsteigs pat lielāko ciniķi.

Bonhems izkāpa no dūmiem maigajā, pienainajā gai­teņa sveces gaismā. Pārējie viesi izlīda no viesistabas kā rēgi no kapa.

Bleiks sveicināja, katru nosaucot vārdā.

-   Jītsa kungs… Lord Flemberg… Lūdzu, nāciet! Viņš sasita plaukstas un pasmaidīja. Negaidīsim ilgāk; tas, ko mums vajag redzēt, drīz pacelsies no debesu dziļumiem.

Tad viņš pagriezās un pamāja pārējiem, lai tie seko viņam augšup pa kāpnēm.

-   Es ceru, ka tas nevilksies pārāk ilgi, Bleik, pie­klājīgā balsī sacīja Jītss un ar pirkstiem izbrauca cauri garajai, plānajai bārdai. Mani gaida kāršu galds. Nesa­protu, par ko sacelta tāda jezga. Bonhems nelokāmi palika pie tā, ka mums jānāk šonakt. Kā traks!

-   Lai Dievs mūs sarga no vājprāta un trakonama! ātri atteica Bleiks. Ja man ir taisnība, tad tas, ko jūs šonakt redzēsiet, var ievadīt daudz saprātīgāku laik­metu, nekā jūs jebkad esat redzējuši šajā trakonamā, ko sauc par karalisti.

Bleiks apstājās uz kāpnēm un pagriezās pret abiem vīriem.

-   Pirms ejat tālāk, man jums kas jālūdz. Tas, ko šonakt redzēsiet, ir noslēpums, kuru nedrīkst izpaust līdz īstajam laikam. Citādi, Jīts, tas kļūs par ķērienu nevis zinātnei, bet gan skandālu lapai, kuru sauc par avīzi. Pēc trim dienām jūs varēsiet ziņot visai pasaulei, ko šonakt redzējāt. Vai piekrītat?

Jītss skatījās grīdā un domīgi nobrauca ar garajiem, tievajiem pirkstiem pa margām. Viņš pastiepa uz Bleika pusi putekļaino pirkstu.

-   Netīrumi! Tie ir it visur, un mans darbs ir pastāstīt par to pasaulei. Karaļiem un vergiem, bagātajiem un nabadzīgajiem. Neviens nevar no tiem paglābties. Ar tiem ir pilnas ielas un mūsu prāti, un es esmu šeit, lai atklātu to pasaulei.

-   Jā, un tiem, kuri pērk London Chronicle, viņu pārtrauca Bonhems. Jūs piekrītat viņam, vai ne? Ja atbilde ir pozitīva, mēs ejam tālāk, ja ne, es nolidināšu jūs pa kāpnēm, un varēsiet iet un spēlēt kārtis ar savām ielasmeitām.

Jītss pagriezās un izslējās pāri Bonhemam. Tas bija milzīgs vīrs ar biezām, rupjām uzacīm, tēraudzilām acīm un cīkstoņa stāvu. Jītss nebaidījās ne no viena.

-   Ko tu darīsi, Bonhem? Kur tu mani nolidināsi? Viņš satvēra Bonhemu aiz apkakles un ar vienu roku pacēla gaisā. Vai tu gribi lidot? Tu vari būt pirmais zinātnieks, kurš izbaudīs lidojuma brīnumu.

Jītss pacēla Bonhemu vēl augstāk un turēja virs kāpņu ailas.

-   Bonhem, es atrodos šeit tāpēc, ka saožu labu stāstu, un spēlēšu jūsu spēli tik ilgi, cik man vajadzēs.

Jītss iesmējās un nometa Bonhemu uz kāpnēm.

-   Kungi, turpināsim! Zvaigznes negaidīs, un mums tik daudz kas jāpārrunā un jāredz.

Bleiks ātri soļoja pa pēdējo kāpņu posmu augšup uz observatorijas telpu.

Lielais misiņa teleskops slējās pret naksnīgajām debesīm. Tas bija noregulēts uz pašu augstāko debesu slāni, kur tās bija vismelnākās un tām netika cauri blāvā gaisma no Londonas ielām. Tālu lejā ritēja ierastā dzīve, neko nezinot par notikumiem, kas risinās augšā.

-   Nāciet iekšā! Bleiks satraukts aicināja. Pienā­ciet tuvāk, un es paskaidrošu, ko jūs tūliņ redzēsiet.

Bleiks runāja ar Jītsu, it kā tas būtu vienīgais, kurš jāpārliecina. Viņš zināja, ka Bonhems un lords Flembergs ticēs, lai ko viņiem stāstītu. Tie bija Karaliskās biedrības vīri un labi pazina Bleiku. Pārliecināt Jītsu bija vitāli svarīgi viņš varēja pavēstīt pasaulei par Bleika komētu. Dažas minūtes Bleiks runāja par savu atklājumu, sparīgi soļodams pa istabu, vicinādamies ar rokām un rādīdams uz debesīm. Sapulcējušies klausī­jās klusēdami. Pat Jītss stāvēja un vēroja katru Bleika kustību, ieinteresēts, ko viņš teiks.