Vērmele

-   Tas ir īsta eņģeļa skaistums. Es reiz vienu redzēju Pikadili zvērnīcā. Tam bija milzīgi spārni, kas spiedās cauri linu kreklam. Viņš pat varēja tos savicināt, bet neviens neredzēja ādas siksnas, ar kurām spārni bija piesieti pie cilvēka ķermeņa. Pēc sešiem mēnešiem tas parādījās atkal, šoreiz kā kentaurs ar zirga pakaļkā­jām. Tomēr cilvēki nesaprata… Bet mans eņģelis ir īsts, un tā spārni ir tikpat skaisti kā viņš pats. Lemjēns viegli noglāstīja radījuma seju.

Šķita, ka eņģelis nemana viņu klātbūtni. Tā ska­tiens bija cieši pievērsts durvīm, seju klāja dziļu skumju izteiksme.

-   Vai viņš runā? Sarapuks satraukti jautāja.

-   Dažreiz viņš runā, bet neguļ un neēd. Viņš tikai blenž grīdā. Tikko ieradies, viņš mirdzēja, āda spīdēja gandrīz kā nospodrināts varš, spārni bija spoži balti, bet tagad… Viņš kaut kā ir zaudējis gribu, viņā kaut kas ir mainījies.

-   Arī manī kaut kas mainītos, ja būtu jādzīvo tādā vietā kā šī, Sarapuks piebilda drebošiem pleciem. Viņš izskatās pēc cilvēka. Es biju cerējis ieraudzīt eņģeli.

-   Viņš patiešām ir eņģelis, tas nav nekāds triks vai joks. Zem šī linu krekla atrodas pāris vissmalkāko eņģeļa spārnu, kādus vien Londona ir redzējusi, Lem­jēns aizrautīgi runāja.

Viņa acis nemierīgi šaudījās apkārt, un viņš pabru­žāja lampu, kas stāvēja līdzās galvai.

Sarapuks ievēroja, ka radījums ir pieslēgts pie grī­das ar zeltītām ķēdēm. Tās bija savienotas ar metāla stīpām un apliktas ap abām spēcīgajām bronzas krāsas plaukstu locītavām.

Lemjēns saķēra linu svārkus un pacēla tos augstu gaisā.

-   Lūk, arī spārni! Spārni, ar kuriem var lidot! Eņģeļa spārni! īsti spārni! Runādams Lemjēns smējās, un viņa acis šaudījās pa radījuma muguru, vēl aizvien neticot redzamajam. Pārsteidzošākais ja viņš vēlas, spārni var izspraukties cauri drēbēm un kļūt trīsreiz lielāki.

Spārni bija pieplakuši pie ķermeņa. Tie bija ērgļa spārnu lielumā ar zeltīti sudrabotām spalvām, kas mir­goja kā sveces gaisma. Sarapuks ar acīm meklēja siks­nas, ar kurām tie būtu piestiprināti pie muguras. Viņš pastiepa roku un pataustīja aiz spārniem, pārmeklē­dams radījuma muguras apslēpto daļu. Pēkšņi eņģelis savicināja spārnus, un sekundes daļā tie atsprāga vaļā, aplejot Lemjēnu un Sarapuku ar sīku sudraba dzirk­steļu lietu. Lemjēns palaida vaļā eņģeļa svārkus. Drāna nokrita pāri spārniem, it kā to tur vispār nebūtu. Abi vīrieši atlēca atpakaļ pārsteigti par redzēto.

Eņģeļa spārni piepildīja mazo istabu un pacēlās pāri radījumam kā mirdzoša pāva aste, katru spalvu greznoja košzila acs. Sarapuks paslēpa seju rokās, jo kvēlojošā baltā gaisma viņu gandrīz apžilbināja. Viņš caur pirkststarpām nolūkojās uz spārniem, kuri pul­sēja arvien spožāk. Visa istaba bija iegrimusi zeltītā mirdzumā. Tad, tikpat pēkšņi kā parādījies, mirdzums nodzisa un istaba atkal iegrima tumsā, kuru izgaismoja tikai viena svece. Radījums sadrūmušu seju apsēdās, viņa acis pievērsās tarakānam, kas rāpoja pa netīro grīdu. Šķita, it kā no viņa novārdzinātā, ķēdēs sakaltā ķermeņa būtu aizplūdis.viss spēks.

Sarapuks centās palikt mierīgs, bet domas prātā skrēja kā trakas.

Tu nedrīksti viņu nevienam rādīt. Pasaule kļūs t-t-traka no šī s-s-skata, viņš izstostīja. Asinis pulsēja viņa sejas sīkajās vēnās, un sirds ar katru sitienu smagi dauzījās. Es tavā vietā, Kadmus, viņu pārdotu kādam, kurš to varētu izmantot ar lielu efektu. Kādam, kurš varētu piekļūt viņa spēka pašiem pamatiem, kādam…

-   Kā tu, Dagda? Tādam kā tu? Lemjēns pārtrauca drauga runas plūdus. Viņš nav pārdodams ne tev, ne kādam cita. Es viņu izrādīšu dāmām un kungiem par gineju… un būšu bagāts cilvēks.

-   Viņš ir eņģelis, Kadmus, īsts eņģelis. Viņu vajag pamatīgi izpētīt. Man ir elektroniskais akumulators, mēs varētu paskatīties, kas notiks, kad viņu elektrizēs. Tās varētu būt labākās zāles pret viņa melanholiju! Sarapuks aizrautīgi iesaucās.

-    Apklusti! Te ir īrnieki, kuri par fārtingu pārgriezīs viņam rīkli, un tie ir tik stulbi, ka nogriezīs viņam spār­nus un pārdos kā gulbja spalvas. Lemjēns izstūma Sarapuku no istabas. Viņam nav vajadzīgas nekādas šarlatānu zāles, viņš ir mana nākotne un arī tavējā, ja tu to vēlēsies, bet ar maniem noteikumiem.

6 malus maleficia Ļaunuma ļaunums. ( Latiņu vai.)

Malakinas kundze gāzelēdamās gāja pa garo gai­teni. Visā mājā kaitinoši atbalsojās klauvēkļa klaudzināšana pa misiņa plāksni. Iedama sieviete dus­mīgi sēca un ar priekšauta malu trina nost no resna­jiem, sārtajiem vaigiem melnos sodrēju traipus. Gai­tenī blāvoja dūmu plīvurs no viesistabā tikko iedegtās uguns. Dūmi ar pūlēm lauzās laukā pa šauro skursteņa caurumu, kuram priekšā bija notupušās vārnas.

-   Vakardien! Viņi grib, lai viss būtu noticis jau vakar! viņa noteica, steberēdama uz durvīm.

-    Durvis, Malakinas kundze! Vai jūs varat atvērt durvis? no observatorijas lejup vēlās Bleika balss. Tas ir Bonhems un pārējie. Palūdziet, lai viņi pagaida viesistabā.