Abi atmuguriski virzījās augšup pa nogāzi, vairīdamies no bultām. Bet, tuvojoties klintij, Pirra izdzirda tik spēcīgu rūcienu, ka zeme zem kājām nodrebēja.
- Ak nē, Hīlass novaidējās.
Meitene pameta skatienu pāri plecam. Klints ne tikai izskatījās pēc lauvas tā bija lauva.
Vienā šaušalīgā mirklī Pirras acis aptvēra lielo, draudīgi noliekto galvu un milzīgos nagus, kas skrāpēja zemi, gatavojoties uzbrukumam. Tad viņa pamanīja aiz muskuļotajām pakaļķepām paslēpušos Postažu un uzreiz aptvēra, ka pēdas, ko viņi atrada izdegušajā joslā, nebija mazulītes vecāku pēdas, bet citas lauvenes pēdas šīs te, kura nu bija apņēmusies pasargāt mazuli no visiem, kas uzdrošinātos tuvoties, ieskaitot Pirru un Hīlasu.
Priekšā Vārnas, aiz muguras saniknota lauvene.
- Zemē! Hīlass uzsauca un parāva Pirru, lai viņa pietuptos.
Lauvene ieņurdējās, atiežot milzīgus, dzeltenus zobus.
Hīlass atsēja savu ūdens maisu un pameta to lauvenei; ar vienu varenu ķepas vēzienu zvērs iemeta to krāterī. Arī Pirra pameta savu ūdens maisu, lai novērstu lauvenes uzmanību.
Vārnas kavējās, bet suņi joņoja šurp. Pirra ar acs kaktiņu saskatīja, ka lauvene pieplok pie zemes. Viņa redzēja, kā izspiežas lāpstiņas un krusti, lielajam zvēram gatavojoties lēcienam.
- Pieliecies! Hīlass sauca.
Pirra sajuta nošalcam gaisu; lauvene pārlēca pāri viņu galvām un metās tieši virsū suņiem. Krakšķis, ātri aprāvies kauciens un viens suns ļengani noslīdēja pāri malai.
Lauvene pietrūkās kājās, bet nu Pirra pamanīja, kā tā grīļojas un cik smagi cilājas tās sāni, un kā no žokļiem stiepjas slienas. Lauvene bija veca un smagi ievainota.
Taču tā bija ari starp Vārnām un to medījumu, tāpēc Hīlass un Pirra izmantoja izdevību un metās bēgt. Bet, kamēr vīri plosīja lauveni, divi suņi paspraucās garām un viens brāzās pretī Hīlasam, bet otrs klupa taisni virsū Postažai.
Pirra redzēja, kā Hīlass cīnās ar nezvēru, vienā rokā satvēris cirvi, otrā nazi. Viņa redzēja, kā Postaža atkāpjas līdz klintij un drosmīgi rēc uz trīsreiz lielāko uzbrucēju. Pirra atstāja Hīlasu un metās augšā pa nogāzi. Mirklī, kad suns klupa virsū Postažai, Pirra atvēzēja savu rungu un uzbrucēju nosita. Mirkli lauvu mazulītes acis sastapās ar Pirras skatienu, bet tad viņa pagriezās un aizjoņoja prom dūmos.
Arī Hīlass bija nogalinājis savu pretinieku, bet, pagriezies, lai dotos pie Pirras, zēns paklupa un zaudēja līdzsvaru. Meitene saķēra viņa cirvja kātu, pieturot to gana ilgi, lai zēns varētu parāpties atpakaļ.
Vien nedaudzus soļus zemāk vecā lauvene stāvēja Vārnu un pēdējā suņa ielenkumā. No viņas sāniem rēgojās bultas; viņai strauji izsīka spēki. Suns metās virsū un iecirta zobus viņai rildē. Lauvene ierēcās un apstrādāja uzbrucēju ar nagiem. Suns neatlaidās, un abi dzīvnieki, zobiem un spalvām zibot, iegāzās krāterī.
Hīlass un Pirra atkal rausās augstāk, bet nu pats Kalns pavērsās pret viņiem, pūšot dūmus tieši sejā un liekot griezties atpakaļ.
Bērni klupšus krišus devās lejā, un jau nākamajā mirklī blakus Pirrai uzradās karotājs un sagrāba meiteni aiz matiem. Cits saķēra Hīlasa roku un nežēlīgi izgrieza to zēnam aiz muguras.
- Rokā ir! viņš iesaucās.
2 6
Karotājs sagrāba abas Pirras plaukstu locītavas kā spīlēs. Meitene locījās un spārdījās, bet tieši tāpat viņa varētu cīnīties ar klinti.
- Laid viņu vaļā! auroja Hīlass. Viņa ir zintnieces verdzene, viņa ir vajadzīga Kreona ārstēšanai! Par to viņš dabūja belzienu sejā ar naža spalu.
- Mēs viņus noķērām, kungs! Hīlasa sagūstītājs uzsauca no muguras nākošajiem.
Dūmos bija dzirdami soļi, un abi karotāji izslējās, izrādot cieņu. Pirra ieraudzīja šurp kāpjam jaunu vīrieti.
Arī Hīlass viņu pamanīja un nobālēja. Viņi ar Pirru saskatījās. Glābies pati, viņš klusītēm nomurmināja,
- man tu vairs nevari palīdzēt.
Jauneklis bija tumsnējs un izskatīgs; viņam bija augsti vaigukauli un garas karotāja pīnes. Pirra iztrūkusies sazīmēja viņā Telamonu to pašu zēnu, ar kuru viņai bija nolemts precēties.
Viss ir beidzies, viņa truli nodomāja. Viņš aizvedīs Hīlasu pie Kreona un zēnu izbaros vārnām.
Telamona skatiens pārslīdēja meitenei, un, kaut arī viņa sejas izteiksme nemainījās, Pirra nojauta, ka ir atpazīta. Tad Telamons pagriezās pret Hīlasu.
Hīlass izspļāva asinis un izaicinoši glūnēja pretī.
Telamona sejā nepakustējās ne vaibsts, bet Pirra redzēja, ka viņš ciešāk satver savu nazi.
- Vai mēs viņus nogalināsim tepat, iejautājās Pirras sagūstltājs, vai arī aizvedīsim uz raktuvēm, lai pārējie var noskatīties?
- Šis Kalns ir svēts, Pirra iejaucās, ja jūs mūs nogalināsiet, būsiet nolādēti uz mūžu! To viņa bija tikai sagudrojusi; tomēr karotāji kļuva nemierīgi.
- Laidiet skuķi vaļā, Telamons pavēlēja. Lai pati meklē ceļu atpakaļ.
Pirras sagūstītājs palaida meiteni vaļā tik spēji, ka viņa paklupa. Un ko iesākt ar ārpusnieku? vīrs vaicāja.
Telamona tumšās acis pievērsās Hīlasam. Viņš piepeši iebāza nazi makstī un aizgriezās. Tikai Pirra redzēja, kā zēna seja saspringst, cīnoties ar pretrunīgām domām.