Uguns sala

-    Tas nav viņš, Telamons pār plecu sacīja. Karotājiem palika vaļā mute. K-ko? viens izsto-

mīja.

-     Kungs, vai esat pārliecināts? mulsi jautāja otrs.

-    Viņš ir ģērbies ādās, es domāju, ka viņš…

-    Tavas domas nav svarīgas, Telamons salti atcirta.

-    Es to ārpusnieku pazinu. Tas nav viņš. Šitas ir tikai kaut kāds izbēdzis vergs.

Karotāji pārmija iztrūcinātus skatienus. Tad jau… vai mums vest viņu atpakaļ uz raktuvēm?

-    Nē. Ja mēs viņu aizsūtīsim pie pārējiem, viņš izpla­tīs dumpības garu.

-    Ko tad?

Telamons brīdi apdomājās. Smēde. Mēs viņu atdo­sim kalējam. Tur augšā viņš ilgi neizvilks.

-                Ja es tevi tagad nogalinātu, Telamons sacīja,

-    mani par to tikai slavētu.

-     Bet tu nenogalināsi, Hīlass atsaucās, izklausīda­mies pārliecinātāks, nekā jutās.

-     To tu nevari tik droši zināt, Telamons nomurmi­nāja.

-Ja tu gribētu, lai mirstu, jau būtu to izdarījis.

Telamons pielika rokas pie deniņiem. Es gribu, lai tu būtu tālu prom no manis, viņš sacīja. Es tevi vairs nekad negribu redzēt. Man tas riebj. Es meloju saviem radiem un kādēļ? Lai riskētu un palīdzētu kādam, kas reiz bija mans draugs.

Abi bija palikuši vieni biezoknī ierīkotajā Vārnu apmetnē; Telamons bija ticis vaļā no saviem vīriem, aiz­sūtot tos meklēt pazudušos suņus. Hīlass sēdēja zemē; viņa rokas bija sasietas aiz muguras. Tās jau sāka smelgt, un ari vaigs sūrstēja.

Hīlass skatījās, kā Telamons soļo šurpu turpu pa aukstajiem, pelēkajiem nometnes ugunskura pelniem. Karotāja pīnes šūpojās, un mazie māla aplīši to galos klusi klikstēja ar sāpīgi pazīstamu skaņu. Draugs bija izaudzis garāks, tomēr vēl aizvien bija tas pats zēns, kurš kādreiz bēga no mājām un nāca pie Hīlasa un Izi uz Līkasa kalnu.

-    Ja netaisies mani nogalināt, Hīlass bilda, tad laid mani vaļā.

Telamons nospurcās. Un ko tad es teikšu pārējiem? Ka tevi nozūmēja uguns gari?

-    Bet ko tad tu darīsi?

Telamons knibināja zīmogakmeni uz savas locītavas. -Joprojām nespēju tam noticēt, viņš sacīja. Tu. Šeit. Kāpēc?

-    Es to neizvēlējos. Mani noķēra un pārdeva verdzībā.

Telamons uzmeta viņam pētīgu skatienu. Vai tas ir

tiesa?

-     Protams man ir tetovējums, kas to apliecina. Hīlass pagriezās otrādi, lai parādītu zīmi uz apakšdelma.

-    Bet kāpēc tu esi šeit, Talakrejā? Un kāpēc tieši tagad, kad Koronoss… kad šeit esam mēs visi?

-    Es nezināju, ka jūs šurp brauksiet. Paklausies, Telamon. Man tavs nolāpītais duncis ir vienaldzīgs. Es tikai gribu tikt prom no šīs salas un atrast Izi!

Telamons vēroja Hīlasu ar neizprotamu izteiksmi sejā. Es gribu tev ticēt. Taču es tev jau agrāk noticēju, bet tu meloji.

-    Tu tāpat.

Telamons sarāvās. Tad viņš piegāja pie apdzisušā ugunskura un iespēra, saceļot sīvu pelnu mākoni.

Vienu acumirkli, kamēr Telamons bija uzgriezis muguru, Hīlass apsvēra iespēju nogāzt viņu zemē; bet Telamons bija stiprāks, turklāt apbruņots. Hīlass sacīja:

-     Tu, šķiet, neesi pārsteigts, ka esmu dzīvs.

-     Es jau arī neesmu! Telamons atcirta. Es to zinu jau kādu laiku.

-Kā?

Draugs neatbildēja. Es lēju par tevi asaras, Hīlas, viņš klusi sacīja. Es skumu par savu mirušo draugu. Bet tu visu laiku par mani smējies.

-     Es nesmējos, Hīlass noliedza.

-Nē?

-Nē.

Abi drūmi vērās viens otrā pār izpostītās draudzības drupām.

Biezoknī kļuva dzirdamas vīru balsis.

Telamons žigli notupās Hīlasam blakus un izlikās savelkam ciešāk saites. Kad sasniegsim smēdi, viņš čukstēja, tev visiem spēkiem jācenšas palikt dzīvam. Runā, ka kalējs esot skarbs vīrs ar savādiem ieradumiem. Viņš tevi slānīs, bet, ja es to neļaušu, radīsies aizdomas, un es jau tāpat pamatīgi riskēju. Nogaidi dažas dienas, un varbūt man izdosies tevi dabūt uz kuģa.

Hīlass pagriezās. Vai tu gribi teikt, ka palīdzēsi man bēgt?

-     Kuš! Ne tik skaļi!

-     Bet kāpēc?

-     Kāpēc to ir tik grūti saprast? Tu biji mans draugs. Pat pēc visa notikušā es nespētu… es nespētu noskatīties, kā tevi nogalina. Ja dabūšu tevi prom no salas, tad būšu ticis no tevis vaļā uz visiem laikiem.

-    Bet, ja tu man palīdzēsi, tu nodosi pats savu dzimtu.

Telamons nikni paglūnēja. Domā, es to nezinu?

Vīri atgriezās; viņiem uz papēžiem mina trīs iebie­dēti suņi. Telamons mirklī pārvērtās augstprātīgā jaunā vadonī un uzrāva Hīlasu kājās. Kusties, viņš uzrūca.

* * *

Obsidiāna taka veda taisni pāri līdzenumam, un tāpēc viņi jau vēlā pēcpusdienā tuvojās Kaklam.

Vienreiz Hīlass pamanīja Pirru, kura viņiem sekoja drošā attālumā. Viņš cerēja, ka meitenei pietiks prāta

doties uz ciemu, nevis mēģināt viņu glābt. No Postažas nebija ne miņas. Vai mazā lauva bija tikusi lejā no Kalna vai ari vēl aizvien maldījās augšā indīgajos dūmos?

Pie Kakla Telamons paņēma zirgu, un viņi devās augšā. Ejot garām raktuvēm, Hīlass redzēja, ka tur līkņā vergi viņi tīrīja šahtas. Drīz te izskatīsies tā, it kā nekāda nogruvuma nebūtu bijis. Hīlass iedomājās par dziļi pazemē mītošajiem grābējiem. Viņš gluži vai sajuta to niknumu, kas strāvoja cauri klintīm.