Bērni bija gājuši uz rietumiem pār melnu nogāzi, ko izraibināja asas, sarkanas zāles kumšķi, bet nu apstājās, ieraugot, kas plešas tālāk. Varenais Kalna slīpums bija viscaur nodedzis un pārogļojies, it kā veselu meža strēli būtu skāris indīgs elpas pūtiens.
- Vai te varētu būt plosījies meža ugunsgrēks? prātoja Pirra.
- Nesaprotu, kā tas noticis. Visas tās priedes ir sakritušas virzienā uz leju. Lai kas te būtu vainojams, tas nāca no augšas.
Abi nemierpilni staipīja kaklus, skatoties uz Kalna virsotni.
- Paskaties, kāds tur izliekums, ieteicās Pirra. It kā kaut kas mēģinātu izspiesties laukā.
Vai arī kāds, Hīlass nodomāja.
Lejā mežā bija gluži viegli aizmirst par Kalnu. Šeit augšā nodegušās priedes šķita kā brīdinājums. Ziniet es esmu visspēcīga, viņiem sacīja Uguns Pavēlniece, un jūs esat dzīvi vien tāpēc, ka es to jauju.
Postaža izkūleņoja uz ogļu klātās takas, nošķaudījās un palūkojās atpakaļ uz Hīlasu. Mazajai lauvai bija
taisnība. Viņiem nebija citas iespējas kā vien šķērsot izpostīto joslu.
Bērni gausiem soļiem gāja pa nodeguļiem; karsts vējš savērpa pelnus un meta tos viņiem acīs. Uz pārogļotajiem zariem slīdēja kājas, bet rūgtais smārds atgādināja Hīlasam pērnvasar redzēto izdegušo ieleju un Niknos, kas apsēduši uguns nopostītās vietas.
Zēns klusām pajautāja Pirrai, vai viņai nešķiet, ka Niknie ir apsēduši arī šo Kalnu.
- Domāju, ka pat Niknie to neuzdrošinātos. Meitene dzīrās sacīt vēl kaut ko, bet tai pašā brīdī Postaža izgrūda īsu, priecīgu ņurdu un pieskrēja pie apsviluša priedes stumbra.
- Viņa kaut ko atrada, Hīlass teica.
Mazā lauva dedzīgi ošņājās. Viņa bija atradusi mēslu čupiņu. Tā bija pilna ar stirnu spalvu un kaulu šķembām, un Hīlass, pieliecoties tuvāk, saoda sīvu dvaku. Lauva, viņš sacīja.
Pirra nobālēja. Tik augstu?
- Paskaties, redz, kur pēdas.
Zēns devās pa pēdām, un Postaža sekoja, apošņājot katru nospiedumu. Starp nospiedumiem ir liels attālums, Hīlass sacīja. Tas nozīmē, ka lauva skrēja… daži iespiedumi ir dziļāki nekā citi. Lauva bija ievainots un pievilka labo pakaļkāju… Pēdas pazuda apdegušu zaru mudžeklī.
Pirra izbijusies skatījās apkārt. Domā, ka tas lauva vēl ir te?
Hīlass papurināja galvu. Pēdas ir vecas. Tās droši vien atstāja vai nu Postažas tēvs, vai arī māte.
- Kas gan lauvām meklējams tik augstu kalnā?
- Kas zina? Varbūt mēģināja glābties.
Postaža jau bija devusies pāri izdegušajai joslai. Hīlass ievēroja, cik labi viņa tur ir pamanāma zeltaina svītra pret ogļmelnu zemi. Viņa paša mati droši vien ari kvēlo kā lāpa.
- Ejam, viņš izlēma un, pagrābis riekšu pelnu, iesmērēja savu galvu. Jo ātrāk varēsim tikt kaut kur aizsegā, jo labāk.
Abi ceļinieki jutās atviegloti, kad tika otrā pusē, kaut gan ari tur nekāda aizsega nebija; viņi atalgoja sevi ar drusku līdz galam neizžuvušas kazas gaļas un dažiem malkiem no saviem ūdens maisiem.
- Tās pēdas man par kaut ko atgādināja, Pirra ieminējās. Viņa izņēma kaut ko no savas somiņas un pastiepa Hīlasam. Visu laiku aizmirstu tev atdot šo.
Hīlass aplūkoja plaukstā ielikto lauvas nagu.
- Iedomājos, ka tev tādu vajadzētu par amuletu, Pirra sacīja, jo tu pielūdz Dabas Pavēlnieci un… nu tāpēc, ka lauvas ir stipri tāpat kā tu. Un tu man iedevi to piekūna spalvu, tāpēc taisnīgi vien būs.
- Paldies, Hīlass nomurmināja. Vispirms tas lauva dienā, kad viņu sagūstīja, tad Postaža, tad lauvu mēsli un nu vēl šis. Zēnam bija uztraucoša sajūta, ka tas viss ir kaut kādā veidā saistīts.
- Uzliec, Pirra mudināja.
Hīlass apsēja siksniņu ap kaklu.
Meitene pamāja ar galvu. Izskatās labi.
Nags tiešām lika justies stiprākam, tomēr Hīlasam nepatika domāt par to, ka dievi viņu stumda kā tādu spēļu kauliņu.
Bērni uzgāja kazu taku un gāja viens aiz otra, mēģinot neskatīties uz virsotni, kas slējās augstāk, un uz
irbuleņu biezokni reibinoši tālu lejā. Viņi uzkāpa nākamajā korē, un sejā iecirtās spēja auka: viņi bija sasnieguši Talakrejas ziemeļu piekrasti.
Te nebija ne cilvēku apmetņu, pat ne niecīgākās būdiņas, un nebija arī ceļa lejup uz Jūru. Visur slējās vien vēja plosītas klintis, un lejā nevaldāmi bangoja Jūra.
- Te nebūs nekādu izredžu dabūt laivu, Pirra noteica, samiegusi acis, lai tajās nesabirtu gaisā virpuļojošie putekļi.
- Tālāk gan varētu būt, Hīlass ietiepās.
Bet viņi netika necik tālu, kad izdzirda tālu veseru dunu un turpat lejā jau bija melnais līdzenums un Kakls, bet aiz tā Talakrejas ņurdošā galva ar sarkano raktuvju brūci un Kreona cietokšņa visuredzošo aci.
Taka kļuva platāka, un Pirra uzgāja nelielu ieplaku, kur bija aizvējš. Viņa nometa savas mantas un apsēdās, atbalstījusi apakšdelmus pret ceļiem. Postaža nedroši paskatījās uz Hīlasu.
Zēns stāvēja kājās, karstajam vējam cērtoties sejā, un viņu kā liels vilnis pārskaloja bezcerība. Vienīgā cilvēku apmetne bija Hekabi ciems, bet tas atradās bīstami tuvu raktuvēm. Pat tad, ja viņi ar Pirru tur nokļūtu un samaksātu par braucienu kuģī kā gan viņi izvairītos no sagūstīšanas, ja Kreons no savas vanaga ligzdas redz visu, kas salā notiek?
- Hīlas, Pirra ldusi bilda.