Vēl nebija rīts, un kurtuves nogāzē bija apklusis kalēja veseris. Hīlass gulēja un ieklausījās, kā ap cietoksni ķērkdamas lidinās vārnas. Kreons bija atklājis, kā tautā dēvē viņa klanu, un viņam tas patika. Viņš bija pavēlējis aiz mūriem izmest maitas, lai pievilinātu melnos putnus.
Hīlass piecēlās un sāka vilkt savas skrandas. Pēdējā laikā viņš vadīja dienas baiļu miglā. Ar Talakreju kaut kas galīgi nebija kārtībā, un kļuva arvien ļaunāk.
Čukstus klīda runas, ka grābēji vairs neuzturoties tikai pazemē. Kāds esot pamanījis no bedres izlienam ēnu un aizslīdam lejā pa nogāzi. Kāds zēns bija pamodies no murga un sajutis, ka viņam kaut kas tup uz krūtīm. Un vakarvakarā viens no skaldītājiem bija kliegdams uzbrāzies augšā pa pakalnu un ielēcis šahtā. Pat dzīvnieki bija sajutuši, ka kaut kas nav kārtībā. Dīķīšos valdīja klusums. Vardes bija pagaisušas.
Daži teica, ka Kalns dusmojoties, jo viņi pārāk dziļi rokot, bet citi vainoja Kreonu, jo tas bija nogalinājis lauvu. Viņa karotāji bija manīti ar lauvas līķi to bija aiznesuši uz cietoksni, lai noģērētu ādu; drīz pēc tam ari bija sākušās visas nedienas.
Nogāzē iedunējās kalēja veseris. Hīlass vēlējās, kaut pamostos pārējie.
Zens un Vabole miegā raustījās, it kā joprojām stieptu maisus. Sikspārnis gulēja, cieši sažņaudzis savu pelīti, kam jau bija gandrīz nogājusi spalva. Slienā bija pievilcis
kaulainos ceļgalus pie krūtīm, un viņa mute bija vaļā: tumšs, apdrupušo zobu ieskauts bezdibenis.
Hīlass mitējās apsaitēt ceļgalus un stingi blenza uz tukšo muti. Viņam prātā bija iešāvusies šaušalīga doma.
Viņš pamodināja Zenu un aizvilka to pie alas mutes.
- Kas par lietu? Zens ņurdēja, berzēdams acis.
-Ja tevi noķer grābējs, Hīlass klusītēm jautāja, tas
var ielīst tev rīklē, vai ne?
- Tā runā. Un tad?
- Tas tātad var tikt tevī iekšā.
- Viņi ir gari, viņi var visu. Kāpēc jautā?
- Ko viņš tur saka? Vabole nostājās abiem aiz muguras, iespiedis rokas sānos.
Hīlass paaicināja zēnu tuvāk. Pirmajā vakarā, kad es ierados, es pajautāju, kas Slienam kaiš, un Zens pateica, ka viņu gandrīz esot noķēris grābējs. Viņš ar mokām norija siekalas. Man šķiet, tu kļūdījies, Zen. Man šķiet, ka viņu tiešām noķēra.
Vaboles seja sastinga. Zens sarauca uzacis. Ko?
Hīlass norādīja uz guļošo zēnu un čukstēja: Viņš ir apsēsts. Tas ir viņā iekšā.
* * *
Viņam nenoticēja.
Zens sadusmojās, bet Vabole tikai vērās ar tukšu, neko nesaprotošu skatienu. Kad Hīlass nerimās, Zens klupa virsū viņam. Ko tu viņu vienmēr apvaino?
- Ko tu viņu vienmēr sargā?
- Mēs esam zirnekļi, mēs turamies kopā tā mēs izdzīvojam!
- Pat tad, ja viņš mūs visus nogalinās?
- Nenogalinās. Viņš ir viens no mums. Tā ka turi muti! Viņi ledainā klusumā saģērbās. Hīlass noskatījās, kā
Slienā pamostas un nesakarīgi plūkā savas skrandas. Zēns bija kārns kā ģindenis, un viņa seja bija izdēdējusi kā vecam vecim.
Hīlass iztēlojās ļauno garu, kas saritinājies gulēja pukstošajā, sarkanajā tumsā zem viņa sirds. Kas zina, ko tas nākamreiz liks viņam darīt?
9
Telamons nometās ceļos, iemērca plaukstas saltajā kalnu strautā un prātoja, ko darīt tālāk.
Viņš nevarēja doties atpakaļ uz tēva cietoksni vēl ne. Un viņš nedrīkst raudāt. Viņam bija apritējušas četrpadsmit vasaras viņš bija gandrīz pieaudzis vīrietis. Un Hīlass bija miris.
- Es esmu turējis tev doto solījumu, Hīlas, viņš runāja, ūdenim noskalojot no rokām asinis. Es teicu, ka upurēšu par tevi aunu, un tā arī izdarīju. Dusi mierā, draugs.
Telamons palika tupam vēl ilgi pēc tam, kad rokas jau bija tīras, un dzestrs vējš no Līkasa kalna žāvēja asaras viņam uz vaigiem.
Zēns sev jau tūkstošo reizi sacīja, ka nav vainojams Hīlasa nāvē. Kā tad viņš būtu varējis zināt, ka paša radinieks tēva brālis medīs Hīlasu kā tādu meža zvēru? Tā nebija viņa vaina. Tāda bija dievu griba.
Bet kāpēc tad vainas sajūta atkal un atkal atgriezās?
Kaut viņš būtu brīdinājis Hīlasu agrāk. Kaut vienu dienu. Tad abi ar Izi būtu varējuši aizbēgt un vēl būtu dzīvi.
Mājupceļā dievi atalgoja Telamonu par upuri draugam: viņa suņi izdzina no midzeņa mežakuili.
Viņam pat nepietika laika nobīties. Vienā mirkli suņi dzina milzīgo zvēru uz priekšu, un jau nākamajā tas drāzās cauri paparžu audzei taisni Telamonam virsū.
Telamons nedomājot nometās uz viena ceļa, iesprauda šķēpa galu zemē, lai tas būtu stabilāks, nomērķēja aso galu uz kuili un ar abām rokām satvēra rokturi.
Mežakuilis joņoja arvien tuvāk; zeme drebēja kā pērkona dunā. Mazās ačeles ieurbās Telamonā. Zēns saoda karsto, pretīgo dvaku un ieraudzīja dzeltenos, nāvējošos ilkņus.
Piepeši nezvērs metās sāņus un nu klupa virsū no sāniem. Telamons parāva šķēpu, lai tas atkal būtu pretī. Dzīvnieka lēciena spēks iedzina šķēpu tam taisni krūtīs, pārlaužot kātu un satricinot Telamonu līdz pat kaulu smadzenēm. Mežakuilis pakrita beigts nieka olekti no vietas, kur zēns tupēja.
Mednieks drebelīgi iesmējās. Šis bija viņa ceturtais mežakuilis bija jānomedl divpadsmit, lai varētu uztaisīt bruņucepuri, bet noteikti pats lielākais. Viņš nespēja noticēt, ka ir to nogalinājis viens pats.