- Jūs, keftieši, tās varbūt arī saucat par Obsidiāna salām, Hekabi attrauca ar savādi asu noti balsī, bet mēs, kas tur dzīvojam, tās dēvējam vienkārši par salām. Viņa pieklusa. Pirms desmit gadiem no Akejas ieradās karotāji. Tie ceļoja no salas uz salu, līdz atrada to, ko meklēja.
Pirrai sažņaudzās iekšas. Tu domā Vārnas.
- Koronosa karotājus. Jā.
Nu bija Pirras reize stingi blenzt jūrā. Pagājušajā vasarā viņa bija par mata tiesu izglābusies no piespiedu precībām ar Vārnu vadoņa dēlu. Un tad cits Vārnu virsaitis viņu piekāva un gandrīz nogalināja Hīlasu.
- Tai salā, kur es esmu dzimusi, Hekabi turpināja,
- Vārnas atrada meklēto. Viņas rokas sažņaudza bortu.
- Viņi ierakās dziļi zemē, izkasīja zaļo akmeni no Viņas iekšām un nosauca salu par savu.
Pirra norija siekalas. Vara raktuves. Vai mēs dodamies turp?
Hekabi pamāja. Uz manu nabaga izpostīto dzimteni. Uz Talakreju.
Hīlass bija pazaudējis skaitu Talakrejā pavadītajām dienām.
Divreiz viņš bija mēģinājis aizbēgt, tumsas aizsegā aizžogoties garām sargiem. Divreiz Zens bija viņu notvēris un piekāvis. Tikai pamēģini to vēl vienu reizi, vecākais zēns bija brīdinājis, un man nāksies par tevi izstāstīt.
Pēc tam notika daudz dažādu nelaimju, kas lika Hīlasam aizmirst par bēgšanu. Kaut kur pārtrūka virve, šahtā nogāzās maiss un salauza vienam no strādniekiem kāju. Krītoša klints atlūza gandrīz iedragāja pauri kādam citam, un izgāzta lampa aizdedzināja virvju kaudzi, nelāgi apdedzinot trīs skaldītājus.
Pazemē bailes pielīp ātri. Drīz vien Hīlass trūkās no katras ēnas. Vai tas akmens sakustējās? Vai tā tur bija tikai ēna vai arī grābējs?
Reiz zēns sapņoja, ka ir atgriezies Līkasa kalnā, brien pa kristāldzidriem strautiem un vēsām, zaļām papardēm. Turpat bija arī Izi. Māšele, kā allaž, uzmācās ar saviem nebeidzamajiem jautājumiem. Kur vardes, Hīlas? Bet pamostoties šķita, ka sapnī redzētais ir noticis ar kādu citu ar ārpusnieku Hīlasu, nevis vergu Blusu.
Par spīti bailēm, zēns jau bija gandrīz vai pieradis pie raktuvēm. Viņš zināja, ka uzraugus saukā par “ķidām”,
8
skuķēnus, kas uzraudzīja lampas, par “dzirkstelēm”, bet mazos bērnus, kas šķiroja zaļā akmens gabalus, dēvē par “kurmjiem”.
Viņš gluži labi satika ar pārējiem zirnekļiem tikai ar Slienu ne. Sikspārnis bija dzīvespriecīgs un vienmēr gatavs palīdzēt. Vabole pazemē allaž likās kluss un bailīgs, taču virszemē izturējās draudzīgi, kaut arī pēdējā laikā šķita nomāktāks nekā citkārt. Zens bija gudrs un atjautīgs un nekad nebāza degunu, kur nevajag. Mums visiem ir noslēpumi, viņš mēdza sacīt un paraustīja plecus.
Viennakt Hīlass kādam ķidām nočiepa kūpinātu cūkas gurna gabalu, un zēni košļādami sēdēja tumsā un apmainījās stāstiem. Zens pastāstīja, ka esot zirgu iebraucēja dēls no kādas zemes tālu austrumos, ko dēvējot par Arzavu. Sikspārnis bija piedzimis raktuvēs viņš domāja, ka māte bijusi verdzene un tēvs ķida, bet tuvākus paskaidrojumus sniedza ļoti izvairīgi. Vaboles tēvs bija kāds bagāts ēģiptiešu tirgonis.
- Tā jau viņš saka gan, Zens acis vien nobolīja. Bet grib arī, lai mēs noticam, ka Ēģiptē esot tādi zirgi, kas dzīvo upēs, un milzu cilvēkēdājas ķirzakas!
- Tā arī ir, Vabole uzstāja. Tās ķirzakas sauc par krokodiliem, un viņi…
Zens pasmīnēja un sāka apmētāt zēnu ar akmentiņiem.
Vabole pietrūkās kājās un, pagājis nostāk, apstājās pie alas mutes.
- Kas šim lēcies? Hīlass nesaprata.
Zens paraustīja plecus. Un tu, Blusa? Vai tev ir radi?
Hīlass vilcinājās. Māte mani pameta kalnā. Neko vairāk es nezinu. Tā nebija. Viņš zināja, ka māte viņus
ar Izi bija mīlējusi, jo ietina abus lāčādā un noglāstīja viņam seju. Taču Hīlass negribēja to izpaust Zēnam un negribēja arī atklāt, ka viņam ir māsa.
Pēc divām dienām, kad zēni pašlaik rāpās lejā uz septīto loku, Hīlasam aizķērās maiss. Kamēr viņš to atkabināja, pārējie jau bija aizgājuši tālāk.
Steigšus pagriezies līkumā, viņš dažus soļus tālāk ieraudzīja pāris balstu. Starp tiem tupēja sīks, tumsā tinies stāvs ar abās rokās sažņaugtu skaldāmo akmeni.
Hīlasam vajadzēja kādu mirkli, lai apķertos, ka nepazīstamais dauza pa vienu no balstiem, mēģinot to izsist no vietas. Ei, tu! viņš iebļāvās.
Svešinieks, lai kas viņš tāds bija, nometa akmeni un metās bēgt. Hīlass pa galvu pa kaklu tenterēja pakaļ.
Drudžainā ātrumā paskrējis garām vairāldem pagriezieniem un līkumiem, Hīlass uzbrāzās virsū Slienam. Viņš saķēra zeņķi aiz matiem un izgrieza tā roku aiz muguras.
- Mēģināji izsist balstu, ko? Kāpēc? Tu varēji mūs visus nogalināt!
Slienā spirinājās un kvieca. Hīlass parāva viņa roku augstāk.
Zens un Vabole metās abiem klāt un atrāva Hīlasu no Slienas.
- Viņš mēģināja sagraut jumtu! Hīlass elsa.
- Tas nebiju es, zvēru! Slienā smilkstēja. Lai Uguns Pavēlniece mani nosper, ja meloju!
- Liec viņu mierā, Blusa, Zens sacīja. Viņš saka, ka tas neesot bijis viņš.
- Bet es viņu redzēju!
- Es teicu liecies mierā.
Pēc dažām dienām Hīlass nakti uztrūkās no nelāga sapņa.