TUVU KRITISKAJAM

Izspraucies cauri augstajiem brikšņiem, Niks apstā­jās klajumā un izgrūda pāris no tiem vārdiem, kurus Fedžins allaž bija atteicies tulkot. Atradis priekšā ūdeni, viņš nebija ne pārsteigts, ne norūpējies — vēl bija agrs rīts —, tomēr viņu sarūgtināja, ka arī pa labi un pa kreisi no viņa bija ūdens. Acīmredzot galīga neveiksme bija izvedusi viņu tieši pussalā, un šī nebija īstā reize, kad varētu doties atpakaļ.

Patiesību sakot, zināt Niks, protams, nezināja, vai tiek vajāts, tomēr viņam pat prātā nebija iešāvies par to šaubīties. Divas dienas kopš izbēgšanas viņš, cik vien iespējams, bija jaucis pēdas, vispirms strauji pavērsdamies uz rietumiem un tikai pēc tam pagriez­damies atpakaļ uz māju pusi, un, tāpat kā cilvēks, viņš negribēja atzīt, ka tās varētu būt bijušas veltas pūles. Viņu bija aizkavējusi parastā sastapšanās ar nepārvaramiem dabīgajiem šķēršļiem un mežonīgiem dzīvniekiem, taču neviens no viņa sagūstītājiem pa­gaidām nebija viņu panācis. Ne velti lidojošie dzīv­nieki un augi, no kuriem vienmēr jāpiesargās, neiz­rādīja nekādu interesi par apvidu, kuru Niks bija šķērsojis, un arī gūsta laikā viņa nolaupītāji bija pie­rādījuši, ka ir izcili prasmīgi mednieki un pēddziņi, tomēr bēglis cerēja, ka vajātāji ir pazaudējuši viņa pēdas. Sī doma bija kārdinoša, bet Niks nevarēja sevi piespiest tai noticēt. Sagūstītāji taču tik ļoti bija gri­bējuši, lai Niks aizved viņus pie Fedžina!

Viņš pēkšņi atjēdzās no domām un atgriezās īste­nībā. Šobrīd prātošana nebija vietā — viņam bija jā­izšķiras, vai nu doties atpakaļ pa pussalu un riskēt iekrist rokās saviem bijušajiem sagūstītājiem, vai ari nogaidīt, kamēr ezers izžūst, un varbūt tāpat dot tiem iespēju viņu noķert. Bija grūti izlemt, kas būtu ma­zāk bīstami, tomēr Nikam vēl kaut kas bija jāpār­bauda.

Aizgājis līdz ūdens malai, Niks rūpīgi apskatīja šķidrumu, tad spēcīgi uzsita pa to. Vieglā ņirba, kas pārskrēja ezera vairāk vai mazāk gludajai virsmai un atvilnīja līdz krastam, viņam bija vienaldzīga, viņu interesēja no ūdens nošķīrušās lāses. Niks ska­tījās, kā tās lēni krīt, un apmierināts vēroja, ka pat vislielākās iztvaiko, nenokļuvušas atpakaļ līdz ezera virsmai. Jādomā, ka itin drīz šā ezera vairs nebūs. Niks nometās zemē nogaidīt.

Augiem mostoties jaunai dienai, brīze lēnām pie­ņēmās. Nika deguns to juta. Viņš nepacietīgi vēroja, kad vēja pūsmas iespaidā ezera virsmā radīsies — ne jau viļņi, bet atvaru bedres, kuras atstāj tai pāri slīdošās mazliet siltākās gaisa masas. Tā būs zīme, ka no šā brīža ezera līmenis plaks varbūt tik strauji, ka viņš pat nespēs turēties līdzi bēgošajai krasta līni­jai. Brīze padarīs gaisu elpojamu, ja vien viņš nese­kos ūdenim pārāk tuvu. Jā, tagad vairs ilgi nebūs jāgaida.

Ka Niks bija paredzējis, ūdens mala atkāpās gluži spokaini un līmeņu starpība strauji palielinājās — viņš uzmanīgi gāja uz priekšu, un abpus viņam milža ūdens sienas. Šķita, ka pussala ir daļa no ezeru šķēr­sojošās kalna kores; jo labāk, ja tā.

īstenībā kalns nestiepās gluži visā ezera garumā. Nikam bija jāgaida ceturtdaļstunda kalna kores galā, kamēr ezera atliekas atkal pilnīgi pārvērtās par gaisu. Niks bija gana nepacietīgs un riskēja, ieelpo­dams dvingu pārāk ātri pēc iztvaikošanas, tomēr vi­ņam izdevās pārvarēt nepatīkamās sekas. Pēc dažām minūtēm viņš devās pa nogāzi uz bijušā ezera aus­trumu pusi, kur auga lieli augi. Pirms ieniršanas briksnājā, kur Niks nevarēs redzēt neko citu kā tikai lidoņus virs galvas, viņš mirkli apstājās palūkoties atpakaļ pāri izžuvušā ezera dibenam uz vietu, kur viņš pirmīt bija ieraudzījis ūdeni, — sekotājus vēl aizvien nemanīja. Pāris lidoņu vajāja Miku. Viņš taustījās pēc saviem nažiem un mazliet nožēloja, ka bija pazaudējis šķēpus. Tomēr, kamēr viņš soļoja pietiekami ātri — un tas viņam bija jādara —, nebija jābaidās no lidoņa aizmugurē. Niks ienira krūmos.

Iet nebija grūti. Augi bija diezgan lokani, lielāko­ties tos varēja nobīdīt pie malas. Dažā labā vietā vi­ņam ceļš gan bija jāizcērt, tas bija nelāgi — ne jau pūļu dēļ, bet tāpēc, ka nazim nācās saskarties ar gaisu. Nažu skaits samazinājās, un Fedžins ar atliku­šajiem bija paskops.

Pamazām pagāja rīts, taču vajātājus joprojām ne­manīja. Niks varēja soļot ļoti ātri, jo šoreiz bija se­višķi maz mežonīgo zvēru. Parasti četrdesmit jūdžu garā ceļā gadījās četras vai piecas cīņas, bet viņam šodien — tikai viena.

Laiks gāja, Niks soļoja, cik naski vien spēja. Vie­nīgā cīņa viņu gandrīz nemaz nebija aizkavējusi. Lidonis no augšas bija ieraudzījis Niku un tūlīt me­ties lejup gandrīz līdz zemei Nikam ceļā. Tas bija mazs, tik mazs, ka Nika rokas garumā pārsniedza dzīvnieka taustekļus. Un straujš cirtiens ar vienu no Nika nažiem uzšķērda tik.daudz lidoņa gāzes pūšļu, ka tas palika nevarīgi streipuļojam. Niks iebāza ieroci makstī un, gandrīz nesamazinājis ātrumu, drā­zās tālāk, ik pa brīdim paberzēdams roku, uz kuras bija uzpilējusi dzīvnieka inde.