TUVU KRITISKAJAM

Viņš gāja lēnām un nepārprotami centās atstāt pēc iespējas maz pēdu. Taču viņš ņēma vērā, ka pārvie­toties, neatstājot pēdas vispār, praktiski nav iespē­jams; laiku pa laikam viņš apstājās, lai uzrīkotu pa dīvainai ietaisei no kāda auga elastīgajiem zariem un akmens asmeņiem, kurus šķietami neizsmeļamā daudzumā nesa līdzi lielā pār zvīņaino muguru pār­mestā ādas maisā.

So ietaišu uzdevums noskaidrojās, kad tenebrietis bija aizgājis pietiekami tālu uz priekšu un robots va­rēja tās tuvāk izpētīt. Tās bija lamatas, kurām vaja­dzēja ietriekt akmens asmeni jebkurā radījumā, kas nāktu pa pēdām; tās drīzāk bija domātas dzīvnie­kiem nekā citiem iedzimtajiem, jo jebkura saprātīga būtne spētu no lamatām izvairīties, gluži vienkārši ejot nevis tieši pa pēdām, bet līdztekus tām.

Tomēr pats fakts, ka vispār tiek ievērota piesar­dzība, vērta situāciju ārkārtīgi interesantu, un ro­botam pavēlēja cik iespējams nemanāmi sekot iedzim­tajam, kurš, nemainot savu izturēšanos, nogāja kā­das piecas vai sešas jūdzes un pa šo laiku izlika ap­mēram četrdesmit lamatu. Robots bez grūtībām iz­vairījās no tām, taču vairākkārt iekļuva citās, kuras acīmredzot bija izliktas jau agrāk. Asmeņi nenodarīja aparātam nekādu ļaunumu, daži pat nolūza, atdūru- šies pret plastmasas korpusu. Tomēr izskatījās, ka visa apkārtne «mīnēta» ar šīm lamatām.

Beidzot pēdas noveda pie apaļa pakalna. Tenebrie­tis ātri uzkāpa tajā un apstājās ieplakas malā ne­tālu no virsotnes. Novērotājiem šķita, ka viņš skatās apkārt, vai kāds neseko, lai gan cilvēki vēl nebija atklājuši iedzimtā redzes orgānus. Acīmredzot apmie­rināts ar apskati, iedzimtais izvilka no sava maisa kādu elipsoidālu priekšmetu un, aptaustījis to ar tie­vajiem pirkstiem, nozuda ieplakā.

Pēc divām vai trim minūtēm viņš atkal iznira no tās bez sava greipfrūta lieluma nesamā. Kāpjot lejā no pakalna, viņš rūpīgi izvairījās gan no paša izlik­tajām, gan pārējām lamatām un devās nevis atpakaļ, bet uz citu pusi.

Nu robota operatoriem bija ātri jāizšķiras, vai jā­seko iedzimtajam vai arī jānoskaidro, ko viņš darījis pakalna virsotnē. Pirmais variants šķita loģiskāks — iedzimtais taču devās projām, bet paugurs noteikti paliks savā vietā —, tomēr novērotāji izvēlējās otro variantu. Galu galā, nevienam nav iespējams ceļot, neatstājot nekādas pēdas, turklāt tuvojās nakts un diez vai iedzimtais tālu tiks. Pārliecinošs šķita arī pieņēmums, ka viņam, tāpat kā citām Tenebras dzī­vajām būtnēm, raksturīga īpatnība dažas stundas pēc nakts iestāšanās kļūt pilnīgi nevarīgam.

Robots, nogaidījis, kamēr tenebrietis pilnīgi no­zuda skatienam, devās uz ieplaku pakalna virsotnē. Kā izrādījās, tā noveda seklā krāterī, kura dibenā gulēja apmēram simt tādu pašu elipsoīdu, kādu nu­pat bija atstājis iedzimtais. Tie bija sevišķi kārtīgi salikti vienā rindā. Šo priekšmetu īstā daba bija tik acīm redzama, ka nebija pat jāpūlas kādu no tiem pāršķelt.

Šai momentā droši vien izraisījās ilga un dzīva diskusija, tāpēc robots krietnu brīdi stāvēja dīkā. Tad tas pameta krāteri, nokāpa no paugura, ļoti uzmanīgi! pa iedzimtā pēdām šķērsoja akmens asmeņu «mīnu lauku» un devās savās gaitās.

Tas nebija gluži tik viegli kā dienā, jo bija sācis līt un lietus lāses bieži traucēja redzamību. Pētnieki no Zemes vēl nebija izlēmuši, kā robotam naktī labāk pārvietoties — pa ielejām un gravām, paliekot slēp­tam, vai arī turēties pauguru virsotnēs un uz pakalnu korēm, lai kaut ko redzētu —, bet šoreiz problēma izrādījās vienkārša. Tenebrietis savā ceļā bija tik maz novirzījies no taisnes, cik pratis. Pēc kādām desmit jūdzēm pēdas noveda klajumā pie alu izrobotas klints.

Varēja redzēt iedzimtos stāvam pie alu ieejām, to­mēr viņi nekā nereaģēja uz robota starmešu gaismu. Vai nu viņi bija aizmiguši vairāk vai mazāk līdzīgi cilvēkiem, vai arī pakļauti visām Tenebras dzīvajām būtnēm raksturīgajam nakts sastingumam.

Visapkārt nekas neliecināja, ka būtu pārsniegts akmens laikmeta kultūras līmenis, un pēc dažām mi­nūtēm, izslēdzis lielāko daļu starmešu, robots devās atpakaļ uz pakalnu ar krāteri.

Robots virzījās uz priekšu mērķtiecīgi un neapstā­damies. Kad tas bija nokļuvis pakalna virsotnē, kor­pusa sānos pavērās vairākas spraugas un no dažām izvirzījās rokām līdzīgas konstrukcijas. Ar tām ro­bots uzmanīgi pēc kārtas paņēma desmit olas no rindas viena gala, lai tajā nepaliktu robi, un noslēpa korpusā. Pēc tam devās atkal lejā no pakalna, lai piesardzīgi uzmeklētu lamatas. Robots ņēma no tām laukā akmens asmeņus un tos, kas bija labāk saglabājušies, novietoja citos sava plastmasas ķer­meņa dobumos.

Pabeidzis savu uzdevumu, robots maksimālā āt­rumā devās prom. Ap to laiku, kad uzlēca Altairs, robots, akmens ieroči un «nolaupītās» olas bija jau tālu no krātera un vēl tālāk no alu ciemata.

I