TUVU KRITISKAJAM

Apvidus bija nelīdzens un pirmajā acu uzmetienā pat pārāk neatšķīrās no Zemei raksturīgajām aina­vām. Tālumā vīdēja lieli plankumi — iespējams, ap­auguši ar mežu, jo to kontūras bija mazliet izplūdu­šas. Tuvākajā apkārtnē zemi pilnīgi klāja Zemes zā­lei vairāk vai mazāk līdzīgs augājs, kas gan, spriežot pēc pēdām, kuras bija paspējis atstāt robsts, bija daudz trauslāks. Izklaidus slējās garāku augu pu­duri, lielākoties augstākajās vietās, šķita, ka šai pa­saulē nekas nekustas, kaut arī plastmasas korpusā iemontētie skaņu receptori laiku pa laikam reģistrēja dunoņu un blīkšķus. Ja nebūtu šo trokšņu, ainavu bez vēja un bez dzīvniekiem varētu uzskatīt par kluso dabu.

Vairākas minūtes robots domīgi raudzījās apkārt. Tālie operatori varbūt cerēja, ka no savām paslēptu­vēm varētu atgriezties robota nosēšanās izbaidītās dzīvās būtnes. Ja tā, tad šobrīd viņi vīlās. Pēc kāda laika robots atgriezās pie izpletņa fermu paliekām un, ieslēdzis vairākus starmešus, rūpīgi visos sīkumos iz­pētīja metāla siju, vadu un trošu kaudzi. Tad tas devās atkal projām, šoreiz visai mērķtiecīgi.

Turpmākajās desmit stundās tas centīgi pārbaudīja nosēšanās rajonu, brīžiem apstājoties un pavēršot prožektora starus uz kādu augu, brīžiem bez redzama iemesla ilgi vērojot apkārtni*. Dažkārt robots lika at­skanēt 'dažāda augstuma un stipruma skaņām. Vis­biežāk tas notika ieplakās, bet nekad pauguru vir­sotnēs. Šķita, ka robots kaut kāda iemesla dēļ pēta atbalsi.

Laiku pa laikam tas atgriezās pie pamestajām iz­pletņa fermām un atkārtoja rūpīgo apskati, gluži kā paredzot, ka ar tām kaut kas notiks. Un, protams, vidē, kurā valda tik ārkārtēji apstākļi, nebija ilgi jāgaida. Robots ar dziļu interesi novēroja, kā koro­zija saārda metālu, un nepameta nosēšanās rajonu, pirms nebija pazudis beidzamais metāla gabaliņš.

Daudz interesantāks notikums bija dzīvu būtņu pa­rādīšanās. Vairums bija augumā nelielas, bet tāpēc ne mazāk aizraujošas — ja pēc robota izturēšanās vispār varēja par to spriest. Robots pēc iespējas tu­vāk pamatīgi izpētīja katru no tām. Šķita, ka lielākā daļa radījumu ir zvīņaini, ar astoņām ekstremitātēm un daļa pārtiek no vietējiem augiem, bet pārējie — no citiem dzīvniekiem.

Pēc tam kad pilnīgi bija pazudušas fermu atliekas, robota operatori ilgu laiku nodevās tikai dzīvnieku pētīšanai. Novērojumi tika daudzkārt pārtraukti, to­mēr tas drīzāk bija izskaidrojams ar traucējumiem robota vadībā nekā ar intereses zudumu. Uz Teneb- ras virsmas trūka vizuālu orientieru, tāpēc cilvēki nevarēja pietiekami precīzi izmērīt tās griešanās pe­riodu un vairākas reizes kosmosa kuģis atvirzījās tik tālu no operatorus interesējošā planētas apvidus, ka tika pārtraukti sakari. Tomēr drīz vien kļūdās gūtā pieredze palīdzēja precizēt Tenebras dienas garumu un pārtraukumi robota vadīšanā beidzās.

Projekts, kas paredz ar vienu vienīgu pētniecības iekārtu izpētīt planētu, kuras diametrs trīsreiz pār­sniedz Zemes diametru, varētu likties taisni smiek­līgs, ja tiešām to paredzētu. Viens robots — tas nav daudz; bet robots, kuram palīdz apkalpe, kas turklāt ir kosmosā vairāk vai mazāk izplatījušās civilizācijas dajiņa, ir jau gluži kas cits. Turklāt operatori pavi­sam noteikti — par spīti ārkārtējiem apstākļiem, kā­dos bija nosēdināts robots — cerēja atrast vietējos palīgus. Viņi bija pieredzes bagāti ļaudis, kas šo to zināja par dzīvības attīstību kosmosā.

Tomēr pagāja nedēļas un mēneši, bet no būtnēm, kurām piemistu kas vairāk par rudimentāru nervu sistēmu, nebija ne vēsts. Ja operatori būtu izpratuši principu, pēc kura darbojas vietējo dzīvo būtņu fasct- acis bez lēcām, varbūt viņi raudzītos nākotnē opti­mistiskāk. Tomēr, pētnieki par tām neko nezināja, tā­pēc daudzi no viņiem sāka samierināties ar domu, ka planētas izpētei būs jāveltī vairāku paaudžu darbs. Domājošas būtnes atklāšana bija tikai nejaušība.

Ieraudzītais radījums bija liels — tā garums bija pilnas deviņas pēdas, un svaram uz šīs planētas va­jadzētu krietni pārsniegt tonnu. Zvīņu un locekļu skaita ziņā tas pilnīgi atbilda vietējām bioloģiska­jām tradīcijām, tomēr pārvietojās stāvus uz divām apakšējām ekstremitātēm, nākamās divas, šķiet, ne­izmantoja, bet četras augšējās lietoja priekšmetu sa­tveršanai. Būtnes saprātīgumu apliecināja fakts, ka tā nesa divus garus un divus īsākus šķēpus ar ak­mens uzgaļiem, gatava tos momentāni likt lietā.

Iespējams, ka akmens uzgaļi lika vilties no Zemes atbraukušajiem novērotājiem, bet var arī būt, ka viņi atcerējās, kas uz šīs planētas notiek ar metālu, un atturējās pārsteidzīgi spriest par tenebriešu kultūras līmeni, vadoties tikai pēc viņu izmantotā materiāla vien. Tā vai citādi, tomēr cilvēki rūpīgi novēroja iedzimto.