TUVU KRITISKAJAM

—   Jums laikam ir taisnība, — teica Tzija,. — Li­kās, viņi bija pārsteigti, ka kāds varētu nezināt, ku­ras vietās notiks zemestrīces vai arī kur radīsies ezers un kādā virzienā pārplūdīs upes un ezeri. Viņi to zina tik labi, ka viņiem bija ārkārtīgi grūti man iz­skaidrot, pēc kādām zīmēm viņi to novēro.

Ģeofiziķis un viņa kolēģi saskatījās.

—   Neļaujiet viņiem apklust! — pirmais nopietni teica. — Pierakstiet visu, ko viņi saka, un pārraidiet to mums, vienalga, vai paši no tā ko saprotat vai ne. Un mēs ar Refcera audzēkņu palīdzību izpētīsim šīs planētas garozas dinamiskos procesus.

Sāda rīcība bija pēdējais piliens Aminadabarli pa­cietības kausā. Neievērojot ne cilvēku, ne dromiešu pieklājības likumus, viņš ar savu plūdlīnijas ķermeni šķēla sakaru telpu, pašķirdams cilvēkus kā kuģis ūdeni. Aminadabarli nostājās pretī ekrānam un, ska­tīdamies garām Izijai, it kā viņas tur nemaz nebūtu, vērsās pie sava dēlēna ar garu tirādi griezīgajā dro- miešu valodā. Neviens cilvēks viņu nepārtrauca; šā radījuma apmēri un ekstremitātes ar desmit nagiem būtu iedvesušas viņiem piesardzību pat tad, ja viņi par dromieti neko nezinātu.

Griezīgās skaņas vēl pastiprināja tādas pašas no skaļruņa; acīmredzot dēls mēģināja šad tad arī iebilst pa vārdiņam. Tomēr tas viņam neizdevās; dro- mieša runas plūdi beidzās tikai tad, kad, jādomā, vi­ņam aptrūka vārdu.

Atbildēja Izija, turklāt angļu valodā, jo pat viņas balss saites nespēja tikt galā ar dromiešu valodas izrunu.

—   Mēs viņam jau pastāstījām, ser. Doktors Rekers lūdza mani jums to pateikt, tiklīdz jūs parādīsities; kad mēs viņam to ziņojām, jūs tikko bijāt aizgājis no sakaru telpas. Viņš visu pastāstījis Nikam, un var­būt jau ilgi pirms nakts iestāšanās plosts piepeldēs mums iespējami tuvu. Tad viņi to pārnesis pāri saus­zemes strēlei. Ātrais saka, ka viņi no jūras ieraudzī­šot mūsu starmešu gaismu, tāpēc robots devās atpa­kaļ uz nometni uzaicināt pārējos nākt šurp.

Dromietis šķita apstulbis, tomēr vēl tik daudz at­cerējās no pieklājīgas uzvedības, lai pārietu uz angļu valodu.

—   Jūs Ātrajam lūdzāt, lai viņš pastāsta ceļu no nometnes uz jūsu atrašanās vietu? — viņš diezgan neveikli pārvaicāja.

—   Ak jā. Mina jau pirms laba laika par to iedo­mājās. Man vajadzēja agrāk pateikt to doktoram Re­keram vai kādam no jums.

Ziņa, ka tā bijusi Aminadorneldo ideja, ievērojami nomierināja dromieti; vairums cilvēku telpā neņēmās spriest, cik daudz taisnības meitenes teiktajā. Viņi zināja, cik vecs ir mazais dromietis, un bija ari jau iepazinuši Iziju.

—   Cik daudz laika vajadzēs Nikam, lai nokļūtu pie jums? — jautāja Aminadabarli.

—   Ātrais domā, ka, kājām ejot, viņš būtu pie mums kaut kad pēcpusdienā, tomēr nezina, cik ātri peld plosts.

—   Vai j«ūs neieteicāt savam draugam Ātrajam uz­taisīt tādu pašu plostu, kāds ir Nik^m?,

—   Teicu gan, bet viņš nes,pēj tādu uzbūvēt. Pro­tams, viņa ļaudis varētu sadabūt tik daudz ādu, cik vajag, bet viņi nemāk pagatavot pietiekami blīvus maisus — es gribēju teikt — tādus, kas nelaiž cauri gaisu. Viņi neprot taisīt līmi, kādu lietoja Niks, un arī es to nemāku. Ātrais gaida, kamēr ieradīsies Niks ar plostu.

—   Un tad, protams, viņš Nikam to atņems.

—   Ai, nē! Viņam nav nekādu iebildumu pret Niku. Es Ātrajam pastāstīju, kas ir Niks, — kā robots no­zaga olas no vietas, kur Ātrā ciltsbrāļi bija nolikuši tās perēt. Man šķiet, ka viņš varbūt ir mazliet no­skaities uz robotu, bet tas nekas. Apsolīju iemācīt viņam visu, ko viņš grib zināt; teicu, ka Niks daudz ko prot un palīdzēs. Mēs saprotamies ļoti labi.

Dromietis bija satrūcies un nemaz to neslēpa.

—   Vai to visu jums ieteica doktors Rekers?

—  Ai nē, to es izdomāju pati — vai, pareizāk sa­kot, mēs abi ar Minu. Šķita, ka labāk būtu sadrau- ; dzēties ar aliniekiern; viņi varbūt nevarētu nodarīt i neko ļaunu kuģim, ja saskaistos uz mums, tomēr pil- ļ nīgi droši nebijām.

—   Skaidrs.

Aminadabarli bija mazliet samulsis. Pavirši, bet pieklājīgi beidzis sarunu, viņš devās atpakaļ uz Re­kera novērošanas telpu. Jau pirms viņa aiziešanas zinātnieki atsāka iztaujāt meiteni.

Tai laikā četri tenebrieši un robots devās uz dien- ; vidiem, velkot virvē rateļus, un atbildēja uz zināt­nieku jautājumu plūdiem.

Samulsušais dromietis atklāja, ka novērošanas telpa ir tikpat pārpildīta kā sakaru telpa, kuru viņš ntile bija pametis, un viņam vajadzēja labu brīdi, lai

pēc jautājumiem un atbildēm noprastu, kas pašlaik notiek.

—   Varbūt mēs varētu noteikt attālumu ar triangu- lācijas metodi — vējš nometnē un «skafa» atrašanās vietā droši vien pūš tieši uz vulkāna pusi.

—   Bet mēs nezinām azimutu nevienā no šīm vie­tām. Turklāt Koriolisa spēka ietekmē var mainīties vēja virziens.

—   Tādā pasaulē kā Tenebra ne visai daudz; kalns ir jau atzīmēts kartēs. Ja mums būtu mazliet vairāk datu, mēs pēc vēja virziena varētu noteikt «skafa» atrašanās vietu.