Spēles meistars

Sunim, kaut arī viņš jau bija paaudzies, vēl aizvien piemita apaļī­gās kucēna formas. Viņam bija apaļš purns, apaļš dibens un pagaras, bet resnas kājas. Dzīvnieks bija balts, bet uz kreisā sāna tam vīdēja iegarens, melns plankums. Tāds pats plankums, tikai mazāks aptvēra suņa kreiso aci, tādējādi viņš izskatījās pēc vienacaina pirāta. Arī suņa kreisā auss bija melna. Tā bija nokārusies, bet otra — baltā — izslieta gaisā. Arī plušķainā aste slējās gaisā. Taču, ja viņš pievērsa uzmanību kam citam, piemēram, tepiķa stūrim, aste pamazām laidās lejup. Pēc tam suns, aplaidis apkārt zaglīgu skatienu, uzšāva to atkal augšā.

—   Vai nu mēs suni ņemam, vai vedam viņu pie vetārsta, — sa­cīja tēvs, joprojām uzlūkodams suni tā, it kā tas būtu šeit piepeši pa­rādījies.

—   Ko viņš darīs pie vetārsta? — gribēja zināt Tīna.

Tēvs ar māti saskatījās, līdz māte beidzot atmeta ar roku.

—   Neko, — teica tēvs, paskatījies uz meitu. — Itin neko. Viņš tur neies.

Suns pielēkšoja pie tēva un tā jocīgi saļima priekšķepās. Izskatī­jās, it kā viņš būtu palocījies. Kristiāns ar Martu zīmīgi saskatījās un nošķobījās — tas bija atslēgu meklētājam gauži neraksturīgs triks. Kristiāns sāka šaubīties par suņa atslēgu meklētāja spējām, bet Tīna sāka plaukšķināt.

—   Vai! — viņa iesaucās. — Tas nu gan ir spoks!

Un tā baltais suns ar melno ausi tapa par Spoku, dzīvs būdams.

Spoks nepārprotami parādīja, ka ir Tīnas suns. Viņš dauzījās tikai ar Tīnu, atsaucās tikai tad, ja sauca viņa, un pieslapināja tikai viņas čības. Varbūt viņš, kucēns būdams, instinktīvi izvēlējās visjau­nāko ģimenes locekli, bet Kristiāns domāja citādi.

—   Tāds tādu atrod, — viņš sacīja Martam kādu pusstundu vēlāk, sēdēdams savā istabā. — Tagad abi varēs meklēt atslēgas ar divkāršu sparu.

Vēl viņi runāja par Tīnas aukli. Kristiāns diezgan labi prata an­gļu valodu un zināja, ka rain angliski nozīmē ‘lietus’. Nebija pagājis ilgs laiks kopš aukles Reinas ierašanās viņu mājās, līdz viņa bija kļu­vusi par Lietus kundzi, bet vēl pēc laika — par Lietuveni. Protams, ne māte ar tēvu, ne aukle savu iesauku nezināja.

—   Viņa patiešām ir kā lietus, — sūdzējās Kristiāns. — Reizēm viņa parādās pavisam negaidīti, bet citreiz stundām ilgi smidzina aiz apkakles. Brrr! — Zēns nodrebinājās. — Viņas klātbūtnē es patiešām ilgojos pēc lietussarga.

Marts smējās.

—   Bet Tīnai viņa laikam patīk?

—   Lai cik dīvaini tas būtu, tā liekas gan, — negribīgi atzina Kris­tiāns. — Viņa piestāsta Tīnai pilnas ausis ar visādām blēņām, it kā māsai jau tāpat nebūtu blēņu pilna galva. Tici man — ar tādu aukli kā Lietuvene te kādreiz kaut kas notiks.

Marts neņēma par pilnu Kristiānā pareģojumus, taču izrādījās, ka šoreiz draugam bijusi taisnība. Kaut kas notiks gan, taču ne gluži tā, kā Kristiāns bija iedomājies. Pagaidām viss ritēja pa vecam. Kris­tiāns un Marts gāja uz skolu, un pēc stundām Kristiāns riņķoja pa skolas stadionu, kamēr Marts sēdēja turpat netālu un lasīja. Kad kļuva pārāk vēss, lai draugu gaidītu ārā, Marts pārvācās uz kafejnīcu ielas pretējā pusē, par lielu prieku bufetniecei, kurai ļoti patika glītais zēns ar garajām, tumšajām skropstām. Taču viņai itin nemaz nepa­tika elsojošais, nosvīdušais puika, kurš iebrāzās kafejnīcā, ar blīkšķi aizcirzdams aiz sevis durvis.

Kristiāns un Marts ievēroja, ka lielākoties tiem paziņām, kuriem patika Marts, nepatika Kristiāns, un otrādi.

—   Tas ir tavējais, Kris, — reizēm čukstēja Marts, un Kristiāns tad pacēla gaisā abus īkšķus, izrādīdams atzinību. Savukārt, norādīdams uz Marta piekritējiem, viņš pagrieza atslēgu.

Literatūras skolotājs bija no tiem, kuriem patika Marts. Viņš, protams, ņeizrādīja atklātu nepatiku pret Kristiānu, taču bija skaidrs, ka tieši Marts ir viņa mīlulis. Un nebija jau arī nekāds brīnums. Marts varēja stundām ilgi nosēdēt nepakustēdamies, ja viņam bija gadījusies interesanta grāmata, un viņš bija izlasījis visu obligāto lite­ratūru, pirms tā bija kļuvusi par obligāto.

Reizēm, kamēr Kristiāns, neko nedomādams, skrēja apļus pa sko­las stadionu, Marts sēdēja skolā un pārsprieda ar literatūras skolotāju kādu tikko izlasītu grāmatu.

—   Tu esi ķerts ar visām tām grāmatām, — Kristiāns teica drau­gam. — Kā tev tās neapnīk?

—   Kā tās var apnikt? — nesaprata Marts. — Tās taču nav vienādas. Jēziņ, Kris!

—   Kādu dienu, — drūmi pareģoja Krist-itm^ — tu kļūsi par sa­sodītu rakstnieku.

Bet Marts purināja galvu.

—   Nē, es negribu rakstīt. Es gribu lasīt, — viņš teica un to arī darīja.

Savukārt Kristiāns lasīja tikai tad, ja no tā nekādi nevarēja iz­vairīties. Viņam vajadzēja izlasīt tos dzejoļus, kurus skolotāji uzdeva iemācīties no galvas, bet, kad viņam jautāja, par ko ir šis dzejolis, viņš apjuka. Tad viņš noskaitīja dzejoli vēlreiz un dusmojās, ja viņam lika pastāstīt, par ko tas ir. Pēc Kristiānā domām, dzejoli nevarēja atstāstīt.

. Vēl viņš lasīja tās obligātās literatūras grāmatas, par kurām bija jāraksta domraksts. Protams, ja grāmatai bija ilustrācijas ar parak­stiem, viņš tekstu nelasīja. Domrakstu gluži labi varēja uzrakstīt arī pēc šīm nedaudzajām detaļām.