Spēles meistars

—   Radiniece?!

—   Jā, tā šķiet gan…

Kristiāns nespēja noticēt, ka milzīgā, kantainā sieviete varētu būt viņam kaut attāla radiniece. Taču ne jau izskats bija galvenais, kas lika Kristiānām šaubīties par iespējamo radniecību.

Reina Folkmane bija dīvaina.

Pirms ienākšanas dzīvoklī viņa mēdza stāvēt ārā pie durvīm un pīpēt. Ja aprastu ar domu, ka tik veca sieviete vispār var kūpināt pīpi, tas vēl liktos gluži normāli. Taču, kad pīpe bija izpīpēta, viņa negāja vis iekšā, bet palika stāvam uz ielas, stingi blenžot tālumā. Kristiāns pāris reižu bija redzējis viņu šādā stāvoklī, un ikreiz viņam bija kļu­vis mazliet neomulīgi. Tādos brīžos viņam iešāvās prātā doma, ka Reina Folkmane patiesībā ir ļauna burve, kas atsūtīta noburt viņu ģimeni, bet viņam bija pārlieku liela pieredze atslēgu meklēšanā, lai viņš tādu ideju sāktu nopietni apsvērt.

Taču Tīnai aukle patika.

—   Es zinu, kas vajadzīgs mazām meitenēm, — drūmi sacīja Reina Folkmane un stiepa mājās krāsainas bilžu grāmatas par Aladinu, Pīteru Penu un Pepiju Garzeķi. Tīna bija sajūsmā, bet Kristiānu tas dzina izmisumā.

Kopš brīža, kad viņš saprata, ka Tīna ir dzimusi atslēgu meklē­tāja, viņu bija pārņēmusi milzīga atbildības izjūta. Zēnam likās, ka, noklausījusies pasaku par Aladinu, Tīna acumirklī uzsēdīsies uz pa­klāja un mēģinās palidināties pa pilsētu, par starta laukumu izvēloties viņu sestā stāva dzīvokļa logu. Savukārt pēc grāmatas par Karlsonu viņa noteikti izmēģinās to pašu maršrutu ar ventilatoru uz muguras.

Protams, nekas tamlīdzīgs nenotika. Tīna mierīgi noklausījās pasakas, kuras aukle viņai lasīja, un kā viesistabas paklājs, tā arī ven­tilators palika savā vietā.

Taču ar to, ka nenotika nekas ļauns, vēl bija par maz, lai Kris­tiāns beigtu uztraukties. Viņš aizdomīgi vēroja katru aukles soli, un viņa tikpat aizdomīgi vēroja Kristiānā dīvaino izturēšanos. Māte un tēvs no tā visa nekā nemanīja, un varbūt labi vien bija.

Tad, kad Kristiāns neizspiegoja aukli, viņš apmeklēja skolu.

Tā atradās tikai pāris kvartālu attālumā no mājām pašā pilsētas centrā. Ik rītu piecpadsmit minūtes pirms stundu sākuma Kristiāns pie skolas satikās ar savu klasesbiedru un labāko draugu Martu. Abi bija nešķirami jau kopš pirmās skolas dienas pirms pieciem gadiem, kad viņu klases audzinātāja iepazinās ar bērniem.

—   Mart? — audzinātāja toreiz izsauca zēnu.

Marts bija piecēlies. Viņa smilškrāsas mati toreiz bija pagari un viļņaini, un nebija nēkāds brīnums, ka audzinātāja noturēja viņu par meiteni.

—   Tātad tu esi Marta. Vai tavs uzvārds ir Simsone vai Simpsone? — audzinātāja vaicāja.

Tad Kristiāns pielēca kājās un iesaucās:

—   Viņš ir Marts! Marts! Kā mēnesis pirms aprīļa un pēc feb­ruāra! Jūs neredzat, vai?!

Tā audzinātāja vienlaikus iepazinās ar Martu, kas bija kā mēne­sis pirms aprīļa un pēc februāra, un Kristiānu, kas paziņoja:

—   Un es esmu Kriss. Es arī esmu puika. — Kristiāns nepieļāva pārpratumus.

Kopš tā brīža sākās abu zēnu draudzība. Daudzi nespēja saprast, kā divi tik atšķirīgi puikas var būt tādi draugi. Patiesību sakot, to ne­zināja arī Kristiāns un Marts, tikai viņi par to galvu nelauzīja.

Kristiāns bija vidēja auguma, gaiši brūniem, vienmēr kārtīgi ap­grieztiem matiem. Viņš vienmēr kustējās tā, it kā katru soli būtu jau iepriekš pārdomājis, un visdrīzāk tā arī bija. Viņam bija zilas acis, un ziņkārība tajās mijās ar nosvērtu pārliecību. Tomēr viņš bieži vien izskatījās apjucis. Viņš bija kārns, bet spēcīgs, un daži no neiecietīgā­kajiem skolasbiedriem par to jau bija pārliecinājušies.

Reiz jūrmalā Kristiāns ar tēti bija uzcēluši varenu smilšu pili.

Tā bija lielākā smilšu pils visā pludmalē un noteikti arī visskais­tākā. Tai apkārt bija pamatīgs aizsargvalnis ar sargtornīšiem, un visriņķī kanāls, kas savienojās ar jūru. Pils bija tik skaista, ka garāmgājēji apstājās un priecājās kopā ar Kristiānu. Nākamajā rītā Kristiāns neva­rēja vien sagaidīt, kad viņi atkal dosies uz pludmali, lai apraudzītu savu skaisto pili. Taču, kad viņi beidzot nonāca jūrmalā, no pils bija palikusi tikai izbradāta smilšu kaudze. Toreiz Kristiāns iekoda lūpā un nekā neteica, taču viņš jau bija pietiekami vecs, lai izdarītu secinājumus.

—   Ar smukumu vien ir par maz, — viņš drūmi teica Martam. —Ir jābūt arī stipram, citādi vienmēr atradīsies kāds, kuram labāk par pili patīk izbradāta smilšu kaudze. Nepietiek ar to, ka esi glīts, — viņš atkārtoja, kritiski lūkodamies uz draugu, un Marts raudzījās viņam pretī nedaudz pārmetoši.

Marts patiešām bija glīts. Bez tam viņš bija galvas tiesu garāks par draugu. Kopš pārpratuma pirmajā skolas dienā zēns garos, viļņainos