Spēles meistars

Signe Kvaskova

Spēles meistars

1. nodaļa ATSLĒGU MEKLĒTĀJI, MARTS UN SPOKS

Kristiānam bija visai miglains priekšstats par to, kas īsti ir atslēgas.

Pirmām kārtām viņam nebija skaidrs, kā cilvēki pie tām tiek. Kad Kristiānām bija trīs gadi, reiz uz ielas viņš atrada atslēgu. Tā bija gluži jauna un spīdīga, un šķita — tā vien gaida, kad kāds to pacels. Kopš tā brīža Kristiāns domāja, ka cilvēki atslēgas atrod. Viņš nesa­prata tikai vienu — kā viņi atrod pareizās atslēgas. Durvju taču ir tik daudz, un tā atslēga, ko bija atradis viņš, noteikti nav pareizā…

—   Kur tu to dabūji? — brīnījās māte, atradusi zēna bikšu kabatā dzelteno, spīdīgo atslēgu.

—   Uz ielas, — atteica Kristiāns.

Zēns mēģināja iebāzt atslēgu slēdzenē, bet tas neizdevās. Jo šī nebija pareizā atslēga. Mazais Kristiāns nosprieda: kad būs izaudzis, arī viņš apgūs šo apbrīnojamo spēju atrast pareizo atslēgu, kas acīm­redzot piemīt visiem pieaugušajiem. Kā gan citādi viņi tiktu iekšā savās mājās…

Kādu dienu tētis pazaudēja savu mājas atslēgu un veselas trīs stundas nosēdēja aiz durvīm, gaidīdams, kamēr pārnāks māte ar Kris­tiānu.

—   Ko tu, tēt, tagad darīsi bez atslēgas? — noraizējies vaicāja Kristiāns.

—   Vajadzēs meklēt jaunu, — attrauca tētis.

Kristiāns bija ārkārtīgi ieintriģēts. Viņš labprāt piedalītos jaunās atslēgas meklēšanā, taču nojauta, ka tā ir ļoti nopietna — pieau­gušo — lieta un ka viņš netiks aicināts. Tā arī bija.

Taču jau nākamajā dienā tētim jaunā atslēga bija rokā.

Kristiāns bija sajūsmā. Nebija pagājusi ne diena, līdz tētis bija jau atradis citu atslēgu! Kristiāns cerēja, ka arī viņš izaugs par tikpat labu atslēgu meklētāju, kāds ir viņa tētis.

Kad bērnudārza audzinātāja jautāja bērniem, par ko viņi pieau­guši grib būt, Kristiāns allaž teica, ka viņš būs atslēgu meklētājs.

—   Kas? — brīnījās audzinātāja. — Tu varbūt domāji atslēdz­nieku?

—   Es domāju atslēgu meklētāju! — dusmojās Kristiāns. — Es būšu labākais sasodītais atslēgu meklētājs, kāds jebkad ir bijis!

Audzinātāja uzrauca uzacis, bet galvenokārt vārda “sasodītais” dēļ. Un jau pēc mirkļa bija aizmirsusi, ka viens no viņas audzēkņiem dienās kļūs par labāko sasodīto atslēgu meklētāju, lai kas tas arī būtu.

Atslēgu meklētāja noslēpumu Kristiāns atklāja neilgi pirms sa­vas septītās dzimšanas dienas, un tas notika tā.

—   Tu jau esi liels zēns, — māte teica Kristiānām. Tas izklausījās diezgan draudīgi, bet māte jau turpināja: — Drīz tu iesi skolā, un mēs ar tēti domājam, ka tev vajadzīga pašam sava atslēga.

Kristiānām sirds iepukstējās straujāk. Nevar būt, ka viņš jau tagad piedalīsies atslēgas meklēšanā! Viņš vēl nejutās tam gatavs, viņam nebija ne jausmas, kur sākt meklēšanu. Taču viņš drosmīgi klusēja un cieši apņēmās parādīt sevi no labākās puses.

Kad viņi izgāja uz ielas, Kristiāns nodūra galvu un jau lūkojās pēc atslēgas, bet māte saņēma viņu aiz rokas un šķērsoja ielu. Kristiāns saprata, ka māte grib atvieglot viņa pirmo meklējumu un centās iegau­mēt ceļu. Iespējams, ka visas nākamās atslēgas arī būs meklējamas tieši turpat, kur pirmā. Un tur nu gan viņam beidzot bija taisnība…

Kristiāns ar māti nonāca pie kādas ēkas, kur virs durvīm karājās plāksne ar atslēgas attēlu. Zēns apstulba. Vai tiešām ir tik vienkārši

un cilvēkiem tikai jāatrod tāda māja ar atslēgu?! Taču, iegājis iekšā, Kristiāns nopriecājās. Pie sienām karājās dažnedažādas atslēgas — lielas un mazas, dzeltenas, pelēkas un melnas… Dažas bija tik milzī­gas un dīvainas, ka Kristiānām likās — tās noteikti paredzētas kāda šaušalīgi briesmīga zvēra krātiņam.

Tūlīt viņš redzēs, kā māte atradīs pareizo atslēgu. Zēns bija pār­liecināts, ka māte neliks viņam meklēt atslēgu pašam.

Aiz letes parādījās darbīgs vīrs un, berzēdams rokas, vaicāja, kā var palīdzēt.

—   Mums vajadzīga atslēga, — teica māte un izvilka no somas dzīvokļa atslēgu. — Lūk, šāda.

Darbīgais vīrs paņēma atslēgu un piebāza to tuvu pie acīm, it kā atslēgu meklēšana mūža garumā būtu laupījusi viņam redzi.

—   Labs ir, — viņš noteica. — Pēc pusstundas būs gatava.

—   Paldies! — teica māte un, satvērusi Kristiānu aiz rokas, izgāja uz ielas.

Kristiāns bija tik ļoti apmulsis, ka brīdi nespēja izteikt ne vārda. Atslēgu meklēšanas teorija, kuru viņš tik sirsnīgi bija lolojis četrus garus gadus, nu draudēja pilnīgi sagrūt.

—   Kas notiks ar to atslēgu? — viņš klusi jautāja.

—   Kas? — brīnījās māte. — Nu, meistars ņems standarta at­slēgu — bez gropītēm — un ievīlēs tajā tieši tādas gropītes kā mūsu atslēgai. Tad tā derēs tieši mūsu slēdzenei. Un tev būs sava atslēga.

Kristiāns novaidējās, bet māte to kļūdīgi noturēja par prieka iz­saucienu.

Savukārt Kristiāns jutās tik ārkārtīgi pazemots un nokaunējies kā vēl nekad mūžā. Tieši tajā brīdī viņš pieņēma lēmumu, ka nekad vairs nekļūs par atslēgu meklētāju.

Nākamajā gadā Kristiāns sasniedza personisko rekordu noslē­pumaino un ne tik noslēpumaino lietu noskaidrošanā. Viņš atklāja, kas patiesībā slēpjas zem Ziemassvētku vecīša garās, baltās bārdas,