Spēles meistars

kā mušas tiek iekšā dzintarā un ka austrumu vējš patiesībā pūš no austrumiem, nevis uz tiem, kā viņš bija domājis. Katru dienu viņš iz­darīja veselu lērumu dažnedažādu atklājumu, izvezdams no pacietī­bas vecākus un skolotājus.

—   Ak, Kris, liecies taču reiz mierā! — nedaudz aizkaitināts, iesau­cās tēvs, kas vēl aizvien nebija aizmirsis, kā Kristiāns, visiem par lielu uzjautrinājumu, Ziemassvētku vakarā bija norāvis viņam lieko bārdu.

—   Kā lai es zinu, kāpēc zivis ziemā nenosalst?!

—   Varbūt viņām uzaug kažociņi, — domīgi saviebies, minēja Kristiāns.

—   Noteikti ne! — sašutis iesaucās tēvs. — Paklau, kāpēc gan tev nepajautāt to skolotājai!?

Tā notika vienmēr. Pieaugušie sūtīja viņu cits pie cita, līdz kon­sultantu loks noslēdzās, bet atbilde tik un tā nebija atrasta. Tad Kris­tiāns ierakstīja nākamo uzdevumu savā izpētāmo lietu burtnīcā, kas strauji kļuva aizvien pilnāka un pilnāka.

Kristiānu neviens nekad nebija nosaucis par nesaprātīgu bērnu, un tam bija gluži pamatots iemesls. Viņš bija saprātīgs līdz bezjēdzī­bai. Iespējams, tāpēc, ka Kristiānā vecāki nolēma likvidēt šo saprātī­bas vājprātu, viņu ģimenē ienāca Tīna.

Tiklīdz Kristiāns ieraudzīja mazo māšeli, viņš saprata, ka viņai draud atslēgu meklētājas liktenis. Kristiāns nezināja, kur viņam radu­sies šāda pārliecība, bet laika gaitā izrādījās, ka viņam bijusi pilnīga taisnība. Ik vienkāršāko lietu Tīna pārvērta par noslēpumainu, misti­kas pilnu parādību un aizrautīgi nodevās pilnīgi bezjēdzīgām darbī­bām. Kad Tīnai bija trīs gadi — tieši tikpat, cik Kristiānām, kad viņš atrada uz ielas atslēgu, — viņa izkašņāja visus kurmju rakumus ģi­menes lauku mājā. Vēlāk noskaidrojās, ka viņa bija meklējusi Īkstīti, kuru nekrietnais kurmis turot paslēptu savā tumšajā pazemes alā. Tās pašas vasaras nogalē viņa sadurstīja ar adāmadatu veselu grozu ābolu, ko māte iepriekšējā dienā bija salasījusi. Kad vecāki atrada sacaurumotos ābolus un pilnīgā neizpratnē vaicāja, kāpēc meita tā

izdarījusi, Tīna nopietni paskaidroja: “Taisīju tārpiņiem mājiņas!” Viņa bija iedomājusies, ka tārpi ārkārtīgi nopūlas, izgraužot sev ejas ābolos, un viņiem būtu daudz patīkamāk, ja, atrodot ābolu, mītnes jau būtu gatavas.

Tajos Ziemassvētkos Tīna tik ļoti apskaitās uz Kristiānu un tēvu, ka nedēļu ar viņiem nesarunājās. Lieta tāda, ka Kristiāns bija apņē­mies reizi par visām reizēm izārstēt māsu no muļķīgās ticības Zie­massvētku vecītim. Kad viņš ar plašu žestu bija norāvis Ziemassvētku vecītim cepuri un lieko bārdu un atklājis visu skatieniem ārkārtīgi pārsteigtu un samulsušu tēti, iestājās klusums.

Tad Tīna sāka brēkt pilnā kaklā, un, par spīti mātes un tēva izmi­sīgajiem centieniem meitu nomierināt, vēl ilgi nerimās. Meitene nik­nojās uz Kristiānu un tēti, ka tie viņu izmuļķojuši, un pieprasīja atzī­ties, ko abi izdarījuši ar īsto Ziemassvētku vecīti. Beigu beigās viņiem vajadzēja doties uz lielveikalu, kur, par laimi, viens Ziemassvētku ve­cītis grozījās. Tas pārliecināja Tīnu, ka ar viņu nekas neatgriezeniski ļauns nav noticis un ka viņš neguļ sasiets kādā patrepē ar vīkšķi mutē. Taču ar to nepietika, lai Kristiānām un tētim taptu piedots. Galu galā, tēvs apskaitās uz Kristiānu par viņa radīto ļembastu, bet Kristiāns dusmojās par māsas neizmērojamo muļķību. Vienīgi māte vēl spēja saskatīt notikušajā kaut ko smieklīgu.

Tā paša gada februārī Tīnas muļķība sasniedza kulmināciju.

Jau labu laiku Kristiāns bija ievērojis māsas pastāvīgo grozīšanos pie durvīm, kad kāds slēdza tās ciet vai vaļā. Tomēr viņš nekādi ne­spēja pieļaut, ka māsai varētu piemist paša kādreizējā apsēstība ar at­slēgām. Kad Tīna viņam beidzot pajautāja: “Kā viņi zina, kura ir īstā atslēga?” — Kristiāns brīdi uz viņu blenza un tad, atmetis ar roku, de­vās prom. Viņam bija zudušas visas cerības māsai kaut ko ieskaidrot.

Tagad Kristiānām bija divpadsmit gadu, bet Tīnai — pieci. Ka­mēr Kristiāns bija skolā, bet māte ar tēvu darbā, Tīnu pieskatīja aukle.

Reina Folkmane — tā viņu sauca — bija sešdesmit piecus gadus veca, bet no Kristiānā un Tīnas skatpunkta viņai bija vismaz gadu simts. Viņa bija ražena auguma sieva ar tik platiem pleciem kā Kris­tiānā sporta nodarbību skolotājam un šķita arī tikpat spēcīga. No viņas kvadrātveida sejas pasaulē vērās tēraudpelēkas acis, un viņas mute bija tikpat plata un pamatīga kā visas citas ķermeņa daļas. Ar Kristiānā sporta nodarbību skolotāju viņai bija vēl viena līdzība — pelēcīgas Ūsiņas uz virslūpas, kuras viņa nemitīgi plūkāja.

Reina Folkmane kūpināja pīpi. Kristiānā sporta nodarbību sko­lotājs nepīpēja neko.

Reinas Folkmanes garie, pelēkie mati, kas likās stīvi kā stieples, allaž bija savīti mezglā zemu pakausī. Reizēm Kristiānām bija aizdo­mas, ka tā ir parūka — mati likās pārāk nedabiski. Reina Folkmane vispār bija nedabiska…

—   Tādu cilvēku kā viņa pasaulē vairs vispār nav, — paziņoja Kristiāns, kad aukles nebija klāt. — Tādi cilvēki kā viņa ir tikpat izmi­ruši kā dinozauri.

Reiz viņš vaicāja mātei, kur viņi to atraduši.

—   Ak, viņa ir attāla tēta radiniece, — nevērīgi attrauca māte.