SOLARIS

Pats par sevi saprotams, ka pirmajos pētī­jumu gados zinātnieki, burtiski, uzbruka mi- moīdiem, noturēdami tos par solāristiskā okeāna brīnišķiem centriem, par vietām, kur notiks sengaidītais divu civilizāciju kontakts. Diemžēl ļoti drīz noskaidrojās, ka ne par kādu kontaktu nevar būt runas, jo viss sākas un beidzas ar formu imitāciju, kas neved nekur.

Pētnieku izmisīgajos meklējumos nemitīgi sastopamais antropo- vai arī zoomorfisms ar­vien jaunajos dzīvā okeāna veidojumos re­dzēja «domājošus orgānus» vai pat «ekstre­mitātes», par kādām zinātnieki (kā Mārtenss un Ekonajī) uzskatīja Gīzes «skriemeļnešus» un «žiglaiņus». Bet šīs dzīvā okeāna protube- rances, kas dažreiz uzšaujas atmosfērā pat di­vas jūdzes augstu, ir tādas pašas «ekstremitā­tes» kā zemestrīces — Zemes garozas «vin­grošana».

Katalogs, kas veltīts formām, kuras atkār­tojas relatīvi pastāvīgi un kuras dzīvais okeāns rada tik bieži, ka diennakts laikā uz tā virsmas var atklāt vairākus desmitus un pat simtus šo formu, apvieno apmēram trīssimt nosaukumu. «Visnecilvēciskākais» izskats saskaņā ar Gīzes skolu piemīt simetriādēm — tām nav ne mazākās līdzības ar to, ko cilvēks jebkad ir iepazinis uz Zemes. Sen jau bija labi zināms, ka okeāns nelolo agresīvus nodo­mus un ka aiziet bojā viņa plazmatiskajās dzelmēs var tikai tas, kas pēc tā sevišķi tie­cas, — savas neuzmanības vai neprātīguma dēļ (nerunāju, protams, par gadījumiem, kas radušies, piemēram, sabojājoties skābekļa aparātam vai klimatizatoram); pat caur cilin­driskajām garaudžu upēm un briesmīgajiem skriemeļnešu stabiem, kas nedroši klejo starp mākoņiem, var bez jebkādām briesmām izlidot ar lidmašīnu vai citu lidojošu aparātu: plazma dod brīvu ceļu, pašķiroties sveša ķer­meņa priekšā ar ātrumu, kas līdzīgs skaņas ātrumam solāristiskajā atmosfērā, atverot, ja tai liek to darīt, dziļus tuneļus pat zem okeāna virsmas (turklāt enerģija, kas šai nolūkā tiek momentāni iedarbināta, ir milzīga — Skrja- bins aprēķinājis, ka ārkārtējos gadījumos tā sasniedz 1019 ergu!!!). Simetriādu pētīšana tika uzsākta ar ārkārtēju piesardzību, nemitīgi at­kāpjoties, daudzkārt nodrošinoties — bieži, tiesa gan, fiktīvi, — bet to uzvārdi, kas pir­mie ielūkojās simetriādu dzīlēs, pazīstami kat­ram bērnam uz Zemes.

Šausmas, ko iedveš šie milzeņi, neizskaidro to ārējais izskats, kaut gan tas tiešām spēj uzvēdīt baismīgus sapņus. Drīzāk tas rodas no tā, ka simetriādēm nepiemīt nekas pastāvigs, nekas neapšaubāms, tanīs tiek pārkāpti pat fizikas likumi. Tieši simetriādu pētnieki allaž visskaļāk atkārtoja tēzi, ka dzīvais okeāns ir saprātīgs.

Simetriādēs rodas pēkšņi. To dzimšana at­gādina izvirdumu. Kādu stundu pirms tam okeāns piepeši sāk spīdēt, it kā vairāku des­mitu kvadrātkilometru platībā tas būtu pār­klājies ar stiklu. Turklāt nemainās ne okeāna plūstamība, ne arī viļņošanās ritms. Dažreiz simetriāde rodas tur, kur pēc žiglaiņa iesūkša­nas izveidojas piltuve, bet tas tā nav vienmēr. Pēc kādas stundas stiklainā plēve uzlido gaisā kā milzīgs pūslis, kurā sagrozoties un lūstot atspulgojas vesela debess mala, saule, mākoņi, visi apvāršņi. Zibenīgajai krāsu ro­taļai, ko izsauc gan gaismas staru noliekša­nās, gan to laušana, nav nekā līdzīga.

Sevišķi vētrainus gaismas efektus sniedz simetriādes, kas rodas zilās dienas laikā vai īsi pirms zilās saules rieta. Tad rodas iespaids, ka viena planēta dzemdē otru, kas ar katru mirkli dubulto savu apjomu. Nupat kā no dzi­ļumiem izšautais, ugunīgi mirdzošais globuss sašķeļas pie virsotnes vertikālos sektoros, bet tas nav sairums. Šī ne pārāk veiksmīgi par «ziedkausiņa fāzi» nosauktā stadija ilgst da­žas sekundes. Debesīs notēmētās plēvaino posmu arkas apgriežas, neredzamajā iekšdaļā savienojas un zibenīgi sāk veidot kaut ko lī­dzīgu druknam torsam, kura iekšienē notiek simtiem parādību uzreiz.

Pašā centrā, ko pirmo reizi izpētīja septiņ­desmit vīru lielā Gamalejas grupa, gigantiskas polikristalizācijas rezultātā izaug cilindris­ka nesoša serde, ko lāgiem dēvē par «mu­gurkaulu»; bet es nepiederu pie šāda termina atzinējiem. Visu šo galvu reibinošo arhitek­toniku in statu nascendi[5] balsta stipri atšķai­dīta, gandrīz ūdeņaina recekļa vertikāli stabi, kas nerimtīgi strūklo no kilometriem dziļām ieplakām. Šī procesa laikā koloss izdveš dobju, stieptu rēkoņu, to ielenc verdošs, sniegveida biezšūnainu putu valnis. Tad — no centra uz apmales pusi — ārkārtīgi kompli­cētā veidā sāk rotēt raupjās plaknes, kas apaug ar valkanas, no dziļumiem izmestas masas slāņiem; nupat pieminētie dzelmju gei- zeri sacietē, pārveidojoties par dzīvām, taus- teklīgām kolonnām, turklāt to kūļi tiecas uz viengabalainas dinamikas ziņā visraksturīgā­kajām konstrukcijas vietām, atgādinot kaut kāda ar tūkstoškārt lielu paātrinājumu augoša radījuma debesīs vērstas žaunas, kurām cauri rit gaišsārtu asiņu un tumši zaļu, gandrīz melnu ūdeņu straumes.