SOLARIS

Tās taču — ja jau meklējam analoģiju uz Zemes — ir formācijas, kas apjomā pārsniedz Lielo Kolorādo kanjonu, modelētas tādā masā, kurai virspuse ir recekligi putaina konsis­tence (turklāt šīs putas sastingstot izveido milzīgas, viegli lūstošas vītnes, mežģīnes ar milzu caurumiem, bet dažiem pētniekiem tās likās pat kā «skeletveida uzaugumi») un dzi­ļumā tā pāriet aizvien elastīgākā substancē, kā saspriegts muskulis, bet tāds muskulis, kurš drīz — pusotra desmita metru dziļu­mā — kļūst cietāks par klinti, kaut arī jopro­jām saglabā elasticitāti. Starp sienām, kuras uzspīlētas kā plēves uz briesmoņa muguras un pie kurām pieāķējušies «skeletiņi», dau­dzus kilometrus stiepjas pats «garaudzis» — pēc ārējā izskata patstāvīgs radījums, līdzīgs kaut kādam milzu pitonam, kas, veselus kal­nus rīdams, ir pārēdies un tagad klusējot tos sagremo, laiku pa laikam lēni un svārstīgi sa­kustinādams savu plakano zivveida ķermeni. Bet tā «garaudzis» izskatās tikai no augšas, no lidojošas mašīnas borta. Bet, ja piekļūst tam pavisam tuvu klāt, ar lidmašīnu nolaižoties vairāku simtu metru dziļumā starp «aizas sie­nām», tad «pitona rumpis» rādās izstiepts līdz pat apvārsnim un ir tik neizprotamas kustības pilns, ka izskatās pēc slinki briestoša cilindra. Pirmais iespaids ir tāds, ka virpuļo glums, pe- lēkzaļš smērs, kas sablīvējuma vietās atstaro spilgtu saules spīdumu, bet, kad lidaparāts sastingst pie pašas virsmas («aiza», kas slēpj sevī «garaudži», tad it kā pārvēršas par ģeo­loģisku ieplaku, ko no divām pusēm ieslēdz kalnu virsotnes), kļūst redzams, ka kustība ir nesalīdzināmi komplicētāka. Tai ir koncen­trisks riņķojums, kurā krustojas tumšākas strūklas, virsējais «apmetnis» brīžiem pariet spoguļgludā līmenī, kur atspīd debesis un mā­koņi un ko ar šāvieniem līdzīgu troksni pār­plēš pusšķidras, ar gāzi sajauktas serdes iz­virdumi. Pamazāk kļūst saprotams, ka tepat apakšā atrodas to spēku darbības centrs, kuri valda pār šīm debesīs vērstajām, slinki cie­tējošajām recekļa nogāzēm; bet ar to, kas ir tik acīm redzams, zinātnei nepietiek. Cik gadu pagāja karstās diskusijās par tematu, kas īsti notiek «garaudžos», kuru miljoni vago dzīvā okeāna nepārredzamos plašumus! Tika uzska­tīts, ka tie ir kaut kādi briesmoņa orgāni, ka tajos notiek vielu maiņa, elpošanas procesi, barības vielu piegāde, un tikai apputējušas bibliotēkas zina, kas vēl. Katru hipotēzi galu galā izdevās apgāzt ar tūkstošiem ļoti rūpīgu un nereti bīstamu pētījumu palīdzību. Un tas viss skar vienīgi «garaudžus», formu, kas būtībā ir visvienkāršākā, visnoturīgākā; to eksistēšana turpinās nedēļām ilgi — bet tā uz Solāris ir pavisam ārkārtēja parā­dība.

Visnesaprotamākā un kaprīzākā forma, kas novērotājā izsauc visasāko protestu — instin­ktīvu protestu, protams, — ir «mimoīdi». Var teikt bez pārspīlējuma, ka Gīze tos iemīlējis un to izpētei, aprakstīšanai, būtības noskaid­rošanai veltīja sevi visu bez atlikuma. Nosau­kumā viņš centās atspoguļot to, kas tajos ir visraksturīgākais no cilvēka redzes viedokļa: tieksme pēc apkārtējo, vienalga, tuvo vai tālo, formu reproducēšanas.

Kādā dienā dziļi zem okeāna līmeņa sāk melnēt plats, plakans aplis ar nelīdzenām ma­lām un it kā nodarvotu virsmu. Pēc dažām stundām tas sāk šķelties un arvien skaidrāk sadalīties, vienlaicīgi spraucoties uz augšu, uz virsmas pusi. Novērotājs varētu apzvērēt, ka apakšā notiek briesmīgs cīniņš, jo no visām pusēm šurp sadrāžas it kā sašķobītas lūpas, it kā dzīvi, iemiesoti, aizaugoši krāteri, neskai­tāmas gredzenveida viļņu rindas blīvējas virs dzīlē izplūdušā melnā, trīcošā rēga un, saslē- jušās stāvus, gāžas lejā. Katru tādu simttūk- stoštonnīgu lavīnu pavada vairākas sekundes ilgstoša lipīga, gribētos teikt, šmakstinoša pērkona duna, jo te viss notiek ar milzu vē­rienu. Tumšais radījums tiek nogrūsts dzi­ļumā, katrs nākamais trieciens, liekas, to sa­placina un sašķeļ, no atsevišķiem slāņiem, kas nokarājas līdzīgi samirkušiem spārniem, atdalās iegareni ķekari, sašaurinās garās kaklarotās, sakūst kopā un peld uz augšu, vel­kot līdzi it kā tiem pieaugušu, sadrumstalotu mātes disku, bet pa to laiku jau krietni dziļajā dobumā no augšas nerimtīgi gāžas kārtējie viļņu gredzeni. Un šī rotaļa rit reizēm dienu, reizēm mēnesi. Dažkārt viss ar to arī beidzas. Centīgais Gīze šo variantu nosauca par «priekšlaicīgi dzimušu mimoīdu», it kā nezin no kurienes viņam būtu precīzi zināms, ka ikkatras tādas kataklizmas galīgais mērķis ir «nobriedis mimoīds», tas ir, to polīpveida gaišo izaugumu kolonija (parasti tā pārsniedz Zemes pilsētas apmērus), kuras uzdevums ir pārmēdīt apkārtējās formas. Saprotams, tūlīt uzradās cits solārists, uzvārdā Jūvenss, kas šo pēdējo fāzi atzina par «deģenerāciju», par kroplību, izdzimšanu, bet radīto formu daudz­veidību — par acīm redzamu no mātes virs- varas nošķīrušos daļu brīvības izpausmi.