SOLARIS

Tā bija vienkārši nepatiesība, jo dzīvais okeāns darbojās — un kā vēl, tikai atbilstoši citiem — cilvēkiem neizprotamiem priekšsta­tiem; tas nebūvēja ne pilsētas, ne tiltus, ne lidojošas mašīnas, tas arī necentās pieveikt telpu vai pārkāpt tai pāri (tieši te daži cilvēka pārākuma idejas aizstāvji par katru cenu mē­ģināja saskatīt ļoti vērtīgu trumpi), toties tas nodarbojās ar tūkstoškārtīgām transformāci­jām jeb tā dēvēto «ontoloģisko autometamor- fozi»; jā, ne mazums gudru terminu slēpa so- lāristisko sacerējumu lappuses! No otras pu­ses, cilvēkam, kurš neatlaidīgi studēja visas pieejamās solariānas, šķita, ka te ir intelek­tuālu, varbūt pat ģeniālu konstrukciju atlūžņi, kas bez jebkādas sistēmas jaucas ar absolūta idiotisma, pat ārprāta radītiem augļiem. Tā koncepcijai par «okeānu-jogu» radās anti- tēze — doma par «debilu okeānu»[1].

Šīs hipotēzes izvilka dienas gaismā un at­dzīvināja vienu no visvecākajām filozofijas problēmām — matērijas un gara (apziņas) savstarpējās attiecības. Vajadzēja ne mazums drosmes, lai kā pirmais — kā to darīja di Hārts — piedēvētu okeānam apziņu. Šī pro­blēma, ko metodologi steidzīgi atzina par me- tafizisku, atradās gandrīz visu diskusiju un strīdu pamatā. Vai ir iespējama domāšana bez apziņas? Un vai okeānā notiekošos procesus var nosaukt par domāšanu? Vai kalns ir ļoti liels akmens? Vai planēta ir milzīgs kalns? Var izmantot šos nosaukumus, bet jauna lie­luma skala liek darboties jaunām likumsaka­rībām un jaunām parādībām.

Solāris problēma kļuva par mūsdienu riņķa kvadratūru. Katrs patstāvīgs domātājs centās dot savu ieguldījumu solāristikas krātuvē; vairojās teorijas, kas apgalvoja, ka mūsu priekšā ir deģenerācijas, regresa produkts, kurš izveidojies pēc aizritējušās «intelektuālā uzplaukuma» fāzes, un ka okeāns īstenībā ir parazītisks jaunveidojums, kas dzimis planē­tas seno apdzīvotāju ķermeņos, viņus visus iznīcinājis un aprijis, sakausēdams atliekas mūžīgi pašatjaunojošas virsšūnu struktūras organismā.

Baltajā, Zemei raksturīgajā gāzes lampu gaismā novācu no galda aparātus un grāma­tas, izklāju uz plastmasas virsmas Solāris karti un, ar rokām atbalstījies pret apmales metāla plāksnēm, sāku to pētīt. Dzīvajā oke­ānā bija savi sēkļi un dzelmes, bet ar sadēdē- jušu minerālgarozu pārklātās salas liecināja, ka tās kādreiz atradušās zem plazmas līmeņa. Vai okeāns regulēja arī savā klēpī ieslēpto klinšaino formāciju parādīšanos un nozušanu? Tas nebija zināms. Skatījos kartē uz milzīgo, dažādos violetos un zilos toņos izkrāsoto pus­lodi un jutu — nezinu vairs, kuro reizi dzīvē, — tikpat satricinošu izbrīnu, kāda mani pār­ņēma zēna gados, kad skolā uzzināju par So­lāris esamību.

Nezinu, kā tas notika, bet visa apkārtne kopā ar Gibariāna nāves noslēpumu, pat ma­na nezināmā nākotne šobrīd man likās maz­svarīga, un es, iegrimis apbrīnojamās kartes pētīšanā, aizmirsu it visu.

Dzīvās planētas atsevišķie rajoni bija no­saukti Solāris pētītāju vārdos. Es aplūkoju Teksalla gleomasīvu, kas ieskāva ekvatoriā­los arhipelāgus, kad sajutu man pievērstu skatienu.

Joprojām vēl stāvēju, noliecies pār karti, bet nu to vairs neredzēju, biju kā paralizēts. Durvis atradās man tieši pretī; pie tām bija pieslietas kastes un piebīdīts skapītis. «Tas būs kāds automāts,» es nodomāju, kaut gan pirmīt istabā tāda nebija un tas nevarēja ienākt nemanīts. Man notirpa mugura un skausts, smagā, nekustīgā skatiena iespaids kļuva nepanesams. Gluži neapzinīgi, ierāvis galvu plecos, aizvien stingrāk balstījos pret galdu, un tas pamazām sāka slīdēt pa grīdu; šī kustība mani it kā atbrīvoja. Spēji apsvie­dos apkārt.

Istaba bija tukša. Vienīgi liels, pusapaļš logs melnēja manā priekšā. Dīvainā sajūta neizzuda. Milzīga, amorfa nakts, bez gala un malas, akli raudzījās manī. Melno tumsu aiz loga nekliedēja neviens gaismas stariņš. No­laidu žalūzijas. Atrados Stacijā tikai nepilnu stundu, bet jau sāku saprast, kādi iemesli te izsauc vajāšanas māniju. Instinktīvi saistīju to ar Gibariāna nāvi. Pazīdams viņu, līdz šim uzskatīju, ka nekas nespētu aptumšot viņa prātu. Bet nu vairs nebiju par to pārliecināts.

Stāvēju istabas vidū pie galda. Elpa kļuva mierīgāka, jutu, kā uz pieres žūst sviedri. Par ko biju domājis pirms brīža? Ak tā — auto­māti! Tas, ka nevienu no tiem nesatiku ne koridorā, ne istabās, bija ļoti dīvaini. Kur tie visi palikuši? Vienīgais, ar kuru saskāros — no tālienes —, piederēja pie raķetodroma me­hāniskās apkalpes. Bet pārējie?

Paskatījos pulkstenī. Bija laiks doties pie Snauta.

Izgāju. Koridoru diezgan vāji apgaismoja luminiscējošas griestu lampas. Pagāju garām divām durvīm, līdz nonācu pie trešajām, ar Gibariāna uzvārdu. Ilgi stāvēju. Stacijā val­dīja klusums. Nospiedu rokturi. īsti sakot, nemaz negribēju ieiet. Rokturis padevās uz leju, durvis pavērās, izveidojot sprīdi platu spraugu, sākumā tā bija tumša, tad tur iede­gās gaisma. Tagad katrs, kas atrastos gaitenī, varētu mani pamanīt. Atri pārkāpu pār sliek­sni, klusi un cieši aizvēru durvis. Tad apgrie­zos.