SOLARIS

Četrus gadus pēc šī atklājuma to aplidoja Otenšelda ekspedīcija, kas pētīja planētu no «Laokoona» un diviem kosmosa palīgkuģiem. Šai ekspedīcijai bija provizoriskas, improvi­zētas izlūkošanas raksturs, it īpaši tāpēc, ka kuģi nebija spējīgi nosēsties. Planētas ekva­toriālajā un polārajā orbītā tika palaists daudz automātisko novērošanas pavadoņu, kuru galvenais uzdevums bija mērīt gravitā­cijas potenciālu. Bez tam izpētīja planētas virsmu, ko gandrīz simtprocentīgi klāja oke­āns; tikai nedaudzās vietās virs tā limeņa pa­cēlās plakankalnes. To kopplatība bija ma­zāka par Eiropas teritoriju, kaut gan Solāris diametrs par vienu piekto daļu lielāks nekā Zemes diametrs. Šur un tur izmētātie klinšai­nie, tuksnesīgie kontinenta gabaliņi koncen­trējās galvenokārt planētas dienvidu puslodē. Tika noteikts arī atmosfēras sastāvs (skābekļa tanī nebija), veikti ārkārtīgi precīzi planētas blīvuma, kā arī albedo un citu astronomisku lielumu mērījumi. Kā jau bija paredzēts, ne uz sauszemes, ne okeānā neatrada nekādu dzī­vības pazīmju.

Nākamo desmit gadu laikā Solāris, kas ta­gad jau atradās visu šīs zonas observatori­ju uzmanības centrā, uzrādīja apbrīnojamu tendenci saglabāt savu gravitācijas ziņā ne­apšaubāmi stabilo orbītu. Drīz lieta ieguva pat skandalozu nokrāsu, jo vainu par šādiem novērošanas rezultātiem (rūpēs par zinātnes labo slavu) centās novelt te uz noteiktām per­sonām, te uz viņu rīcībā esošajām skaitļoša­nas mašīnām.

Līdzekļu trūkums aizkavēja speciālas eks­pedīcijas izsūtīšanu vēl uz trim gadiem, līdz pat brīdim, kad Šenehens, sakomplektējis ko­mandu, saņēma no Institūta trīs kosmodro- miskās klases «C» tonnāžas kuģus. Pusotra gada pirms ekspedīcijas ierašanās — starts notika Ūdensvīra Alfas rajonā — cita pēt­nieciskā flote Institūta uzdevumā ievadīja or­bītā ap Solāris automātisku sateloīdu — Mē­nesi 247. Šis sateloīds pēc trim kārtējām re­konstrukcijām, kuras šķīra desmitiem gadu ilgs starplaiks, darbojas vēl šobaltdien. Pa­vadoņa iegūtie dati galīgi apstiprināja Oten- šelda ekspedīcijas novērojumus, ka okeāna kustībām piemīt aktīvs raksturs.

Viens no Šenehena kuģiem palika tālā or­bītā, abi pārējie pēc iepriekšējas sagatavoša­nās nosēdās uz apmēram sešsimt kvadrātjū­džu lielā klinšainā sauszemes gabala netālu no planētas dienvidu pola. Ekspedīcijas pēt­nieciskā darbība ilga astoņpadsmit mēnešus un noritēja sekmīgi, ja neskaita vienu nelai­mes gadījumu, ko izraisīja aparatūras bojā­jumi. Taču zinātnieku kolektīvs sašķēlās di­vās naidīgās nometnēs. Par strīda objektu kļuva okeāns. Pamatojoties uz analīzēm, tas tika atzīts par organisku būtni (nosaukt to par dzīvu toreiz neviens vēl neuzdrošinājās). Bet, ja biologi uztvēra to kā primitīvu radī­jumu — kaut ko līdzīgu apmēros fantastiski palielinātai šķidrai šūnai (viņi to dēvēja par «prebioloģisku formāciju»), kas ar savu re- cekļveida mantiju, vietām sasniegdama pā­ris jūdžu dziļumu, pārklājusi planētas virsmu, tad astronomi un fiziķi, ņemot vērā, ka oke­āns spēj aktīvi ietekmēt Solāris orbītas vei­došanos, apgalvoja: tai jābūt ārkārtīgi augsti organizētai struktūrai, kas uzbūves komplicē­tības ziņā, iespējams, tālu pārspēj Zemes or­ganismus.

Nekādus citus iemeslus, kas varētu izskaid­rot Solāris stabilizāciju, atklāt neizdevās; vēl vairāk — planetofiziķi atrada kopsakaru starp zināmiem plazmatiskajā okeānā notie­košiem procesiem un lokāli mērīto gravitā­cijas potenciālu, kas svārstījās atkarībā no «okeāniskās vielu maiņas».

Tāpēc tieši fiziķi, nevis biologi, izvirzīja paradoksālo formulējumu — «plazmatiskā mašīna», ar to saprotot būtni, kas mūsu iz­pratnē varbūt arī nebija dzīva, bet tomēr spēja realizēt mērķtiecīgu darbību, sacīsim bez aplinkiem, astronomiskā mērogā.

Šinī strīdā, kas dažu nedēļu laikā līdzīgi at­varam ierāva sevī visas ievērojamākās auto­ritātes, Gamova un Šeplija doktrīna saļodzījās pirmo reizi astoņdesmit gados.

Kādu laiku to vēl mēģināja aizstāvēt, apgal­vojot, ka okeānam nav nekā kopēja ar dzī­vību, ka tas nav ne para-, ne arī prebioloģisks veidojums, bet gan ģeoloģiska formācija, acīm redzot, neparasta formācija, kas spē­jīga vienīgi stabilizēt Solāris orbītu, neraugo­ties uz smaguma spēka izmaiņām; turklāt at­saucās uz Lešateljē likumu.

Par spīti šim konservatīvismam radās citas hipotēzes (viena no vislabāk izstrādātajām bija Čivita-Vites hipotēze), kas apgalvoja, ka okeāns ir dialektiskas attīstības rezultāts: no sava sākotnējā veida, no pirmokeāna, vāji reaģējošu ķīmisku vielu šķīduma, ārēju ap­stākļu spiests (tas ir — tā esamību apdrau­došu orbītas svārstību ietekmē), tas, lūk, bez nervu sistēmas un smadzenēm pratis aiztraukt garām visām Zemei raksturīgām attīstības pa­kāpēm — vienšūnas un daudzšūnu organismu izcelsmei, augu un dzīvnieku evolūcijai — un vienā rāvienā sasniedzis «homeostatiskā oke­āna» stadiju. Citiem vārdiem runājot, okeāns simtiem miljoniem gadu ritējumā nevis pie­mērojās apkārtējai videi, kā Zemes organismi, lai tikai pēc milzīga laika posma dotu sā­kumu saprātīgai rasei, bet gan kļuva par savas vides saimnieku uzreiz.