SOLARIS

•— Pievienošos jums, — es flegmātiski at­bildēju. — Jums taču ir kaut kāds pētījumu plāns? Kāds jauns stimulators, varbūt rent­gens vai kaut kas tamlīdzīgs, ko?

—    Rentgens? — Snauts pacēla uzacis. — Kur tu par to dzirdēji?

—    Vairs neatceros. Kāds stāstīja. Varbūt uz «Prometeja». Bet kas tad ir? Vai jau pie­lietojat?

—    Sīkāk nezinu. Tā bija Gibariāna ideja. Uzsāka abi ar Sartoriusu. Bet kā tu vari to zināt?

Paraustīju plecus.

—    Nezini sīkāk? Tev taču vajadzēja būt klāt, tas ietilpst tavā sfērā… — es nepa­beidzu.

Snauts neatbildēja. Klimalizatoru dūkoņa apklusa, un temperatūra turējās ciešamā līmenī. Bija dzirdama vienīgi nepārtraukta, augsta skaņa, kā notvertas mušas sīkšana. Snauts piecēlās, piegāja pie vadības pults un sāka klakšķināt kontaktus — bez jebkādās jēgas, jo galvenais slēdzis atradās nulles po­zīcijā. Kādu brīdi viņš tā rotaļājās, beidzot, nepagriezis galvu, teica:

—          Vajadzēs nokārtot formalitātes, tu zini… sakarā ar …

—    Jā?

Snauts pagriezās un gandrīz vai nikni pa­skatījās uz mani. Nevaru apgalvot, ka ar no­lūku būtu centies izsist viņu no līdzsvara, bet, nesaprazdams notiekošās spēles noteikumus, mēģināju būt atturīgs. Šķautnains ādamābols kustējās virs viņa melnā svītera apkakles.

—          Tu biji pie Gibariāna, — viņš pēkšņi teica.

Tas nebija jautājums. Es pacēlu uzacis un mierīgi skatījos viņam sejā.

—    Biji viņa istabā, — Snauts atkārtoja.

Mazliet pakustināju galvu, kā teikdams

«pieņemsim, nu un tad?». Gribēju, lai viņš turpina.

—    Kas tur bija? — viņš jautāja.

Snauts zināja par viņu!!!

—          Neviens. Bet kas tur varēja būt? — es vaicāju.

—    Kāpēc tad tu mani neielaidi?

Es pavīpsnāju.

—           Nobijos. Atcerējos tavu brīdinājumu un, kad rokturis sakustējās, instinktīvi to aiz­turēju. Kāpēc neteici, ka tas esi tu? Es būtu tevi ielaidis.

—          Domāju, ka tas ir Sartoriuss, — viņš nedroši sacīja.

—    Nu un?

—           Ko tu domā par to … par to, kas tur no­tika? — viņš savukārt atbildēja ar jautājumu.

Es svārstījos.

—    Tu zini labāk nekā es. Kur viņš atrodas?

—           Saldētavā, — Snauts atbildēja nekavē­joties. — Mēs aiznesām viņu uzreiz, no rīta … karstuma dēļ.

—    Kur tu viņu atradi?

—    Skapī.

—    Skapī? Jau mirušu?

—           Sirds vēl pukstēja, bet elpošana bija ap­stājusies. Tā bija agonija.

—    Vai mēģināji viņu glābt?

—    Nē.

—    Kāpēc?

Snauts vilcinājās.

—           Nepaguvu. Nomira, pirms viņu nogul­dīju.

—           Viņš stāvēja skapī? Starp kombinezo­niem?

—    Jā.

Snauts piegāja pie maza rakstāmgalda kaktā un paņēma papīra lapu. Nolika to man priekšā.

—           Uzrakstīju šāda provizorisku proto­kolu, — viņš teica. — Tas pat ir labi, ka ap­skatīji istabu. Nāves iemesls … nāvējošas pernostāla devas injekcija. Šeit tas ir uzrak­stīts …

Pārskrēju ar acīm īsto tekstu.

—           Pašnāvība… — es klusu atkārtoju. — Bet iemesls? …

—    Nervu darbības traucējumi… depre­sija… vai kā to sauc. Tu to zini labak neka es.

—           Zinu tikai to, ko pats redzu, — es at­bildēju un paskatījos viņam acīs.

—           Kā lai tevi saprot? — viņš mierīgi jau­tāja.

—           Iešļircināja sev pernostālu un noslēpās skapī, jā? Ja viss notika tā, tad nav nekādu traucējumu, tā nav arī depresija, bet gan asa psihoze. Paranoija… Viņam droši vien li­kās, ka viņš kaut ko redz… — runāju aiz­vien lēnāk, skatoties Snautam acīs.

Snauts atkāpās līdz radiopultij un atkal sāka klakšķināt slēdžus.

—           Te ir tavs paraksts, — es ierunājos pēc klusuma brīža. — Bet Sartoriuss?

—           Viņš ir laboratorijā. Jau teicu. Nerā­dās. Man liekas, ka . ..

—    Kas tev liekas?

—    Ka viņš ir ieslēdzies.

—           Ieslēdzies? A-ā. Ieslēdzies. Lūk, kā. Var­būt aizbarikadējies?

—    Varbūt.

—    Snaut… — es sacīju. — Stacijā kāds ir.

—    Tu redzēji?!

Viņš salīcis skatījās uz mani.

—           Tu mani brīdināji. No kā? Vai tā ir halucinācija?

—    Ko tu redzēji?!

—    Tas ir cilvēks, ko?

Snauts klusēja. Aizgriezās pret sienu, it kā negribēdams, lai redzu viņa seju. Viņa pirksti bungoja pa metālisko starpsienu. Es paskatī­

jos uz viņa rokām. Pirksti vairs nebija no­traipīti asinīm. Prātā zibenīgi iešāvās minē­jums.

—    Šī persona ir reāla, — es klusi, gandrīz čukstus teicu, it kā atklādams viņam noslē­pumu, kuru kāds varētu noklausīties. — Ko? Tai var … pieskarties. To var … ievainot… pēdējo reizi tu to redzēji šodien.

—    Kā tu to zini?

Viņš nepagriezās. Pārsteigts par maniem vārdiem, stāvēja pie pašas sienas, skardams to ar krūtīm.

—    Tieši pirms manas nosēšanās … Neilgi pirms tam? …

Snauts sarāvās kā no sitiena. Ieraudzīju viņa neprātīgās acis.

—    Tu?!! — viņš izdvesa. — Kas TU esi?!

Likās, ka viņš metīsies man virsū. To es

nebiju gaidījis. Situācija bija pavisam ač­gārna. Viņš neticēja, ka esmu tas, par ko uz- dodos? Ko tas varēja nozīmēt?! Viņš skatījās uz mani, šausmu pārņemts. Vai tas jau būtu ārprāts? Saindēšanās? Viss bija iespējams. Bet es redzēju viņu — šo melno biedēkli… un varbūt arī es pats … tāpat? …

—    Kas tas bija? — es jautāju.