SOLARIS

Visu laiku šķita, ka tikai viens solis mūs šķir no šīs nemitīgi augošās signālu jūras at­šifrējuma; speciāli šim nolūkam konstruēja elektroniskas smadzenes ar tādu informācijas apstrādes ražīgumu, kādu līdz šim neprasīja neviena cita problēma. Patiešām, zināmi pa­nākumi tika gūti. Likās, ka okeāns — elektris­ku, magnētisku un gravitācijas impulsu avots — runā matemātikas valodā; dažus tā elek­triskās izlādēšanās veidus varēja klasificēt, izmantojot augstākās analīzes, kopu teorijas visabstraktākos nozarojumus; dažreiz gadī­jās tādu struktūru homologi, kas ietilpst ma­tērijas un enerģijas, galīgo un bezgalīgo lie­lumu, daļiņu un lauku mijiedarbību pētošās fizikas nozarē. Zinātnieku vidū sāka rasties pārliecība, ka viņu priekšā atrodas domājošs briesmonis, ka bezmaz visu planētu sedzošā protoplazmas jūra ir miljonkārt sakuplojušas smadzenes, kas visu laiku risina vēriena ziņā pretdabiskas teorētiskas problēmas par esošā būtību, un ka viss, ko nejauši noklausās mūsu aparāti, ir nožēlojami fragmenti cilvēka iz­pratnei nepieejamos dzelmeņos ritošā mūžīgā, gigantiskā monologā.

Vieni uzskatīja, ka šādas hipotēzes nonie­cina cilvēka iespējas, liek zemoties pagaidām vēl neizprastas parādības priekšā, ka no zārka dienasgaismā tiek celta vecā doktrīna «igno- rāmus et ignorabimus»u , citi domāja, ka tās ir kaitīgas un neauglīgas pasaciņas, ka šais ma­temātiķu hipotēzēs izpaužas modernā mitolo­ģija, kas gigantiskās smadzenēs — vienalga, elektroniskās vai plazmatiskās — redz eksis­tences augstāko mērķi — esamības summu.

Vēl citi… bet pētnieku un teoriju bija ve­seli leģioni. Ko galu galā nozīmēja visi «kon­takta nodibināšanas» mēģinājumi, salīdzinot ar citām solāristikas nozarēm, kur specializā­cija, sevišķi gadsimta pēdējā ceturtdaļā, aiz­gāja tik tālu, ka solārists kibernētiķis tikpat kā nespēja saprasties ar solāristu simetriado- logu. «Kā jūs varat saprast okeānu, ja ne­spējat saprasties savā starpā?» vienreiz pajo­koja Veibeks, kurš manu studiju gados bija Institūta direktors; šinī jokā slēpās daudz taisnības.

Tā nebija nejaušība, ka okeāns tika ierin­dots Metamorpha klasē. Okeāna viļņojošais līmenis spēja dot sākumu visdažādākajām formām, kurām uz Zemes neatradās nekā lī­dzīga, pie kam šo nereti visai vētraino plaz­matiskās «daiļrades» izvirdumu mērķis — pie­lāgošanās, izzināšana vai kaut kas cits — pa­lika pilnīgs noslēpums.

Celdams atpakaļ uz plaukta sējumu, kas bija tik smags, ka nācās balstīt ar abām ro­kām, es nodomāju — lai gan ar mūsu ziņām par Solāris pilnas visas bibliotēkas, būtībā tas ir lieks balasts un faktu muklājs, un mēs jo-

! Nezinām un nezināsim (lat.)

projām atrodamies tai pašā vietā, kur sākām pirms septiņdesmit astoņiem gadiem; precī­zāk — situācija bija krietni sliktāka, jo visu šo gadu darbs izrādījās veltīgs.

Vienīgais mums labi zināmais bija nolie­gumi. Okeāns neizmantoja mašīnas un nera­žoja tās, kaut gan šķita, ka zināmos apstāk­ļos okeāns to spēj, jo tas reproducēja dažu tanī iegremdēto aparātu daļas; bet okeāns to darīja vienīgi eksperimentēšanas pirmajos pāris gados, vēlāk tas ignorēja visus ar milzu pacietību turpinātos mēģinājumus, it kā zau­dējis jebkādu interesi par mūsu aparātiem un ierīcēm (un tātad arī par mums …). Okeānam nebija — turpinu uzskaitīt mūsu «negatīvās zināšanas» — ne nervu sistēmas, ne šūnu, nekā, kas atgādinātu olbaltuma struktūru; ne vienmēr tas reaģēja uz kairinājumiem, pat ļoti spēcīgiem (tā, piemēram, okeāns pilnīgi ignorēja katastrofu, kad Gīzes otrās ekspedī­cijas servoraketoplāns no trīssimt kilometru augstuma ietriecās planētā un, kodoldegvielai sprāgstot, iznīcināja plazmu pusotras jūdzes lielā rādiusā).

Maz pamazām «Solāris operācija» zinātnie­ku aprindās sāka nozīmēt to pašu, ko «zau­dēta operācija», — it sevišķi Institūta zināt­niskās administrācijas sfērās, kur pēdējos gados arvien biežāk runāja, ka dotāciju pie­šķiršana tālākiem pētījumiem jāpārtrauc. Par Stacijas pilnīgu likvidēšanu neviens pagai­dām neuzdrošinājās runāt, jo tas nozīmētu pā­rāk klaji atzīt sakāvi. Starp citu, viens otrs jau paklusām izteicās, ka viss, kas mums vajadzīgs, tas ir — izstrādāt «goda pilnas» kapi­tulācijas stratēģiju «Solāris afēras» priekšā.

Un tomēr daudziem, it sevišķi jaunajiem, šī «afēra» pakāpeniski kļuva par kaut ko līdzīgu personīgās vērtības pārbaudes akme­nim. «Būtībā,» viņi teica, «runa ir par lielāku likmi nekā solāristiskās civilizācijas izpēte, runa ir par mums pašiem, par cilvēku izzinā­šanas spēju robežu.»

Kādu laiku populārs bija uzskats (to cen­tīgi izplatīja ikdienas prese), ka Solāris do­mājošais okeāns esot kolosālas smadzenes, kas attīstības ziņā mūsu civilizāciju apsteigu- šas par miljoniem gadu, ka okeāns esot nez kāds «kosmisks jogs», iemiesota viszinība, domātājs, kas sen jau sapratis jebkuras dar­bības veltīgumu un tāpēc attiecībā pret mums saglabā kategorisku klusēšanu.