Savam brālim sargs

— Pirmā korekcija, — apņēmīgi sacīja Bruņinieks. Viņš uzlika rokas uz pults. — Uzmanībul Drošībai Sāku: pieci, četri… nulle!

Kuģis viegli notrīsēja. Uve Jorgens piemiedza acis, tās ledaini iezalgojās.

— Precīzi, — viņš apmierināts nomurmināja.

— Galu galā, tā ir gluži vienkārši necieņa pret mums visiem, — Šuvalovs niknojās.

— Esmu spiests jums atkal atgādināt, — skaidri noteica Uve Jorgens.

— Ir taču atlicis mazāk par stundu! Taisni neiespējami …

Averovs apņēmīgi piecēlās.

— Kolēģi Averovl

65

— Paklausieties..,;

3 — 2043

Averovs apklusa; kļuva dzirdami soļi.

•— Beidzot!

— Būs klāt.,* — atkal nomurmināja Mūks. — Ar dieva svētību,

Un viņš slepus pārkrustījās.

Ienāca Uldemīrs.

— Kapteini Uldemīr, — Šuvalovs atturīgi sacīja, — zināt, mēs esam nogaidījušies. Pieļauju, ka jums varēja būt iemesli,,,

Kapteinis pateica:

— Jā.

— Labi, par to parunāsim vēlāk. Esiet tik laipns, tagad komandējiet operāciju.

Kapteinis atbildēja:

— Nē.

— Kā tā — nē?

— Es tikko izskatīju uzņēmumus, *— kapteinis paskaidroja. — Neviens nebija atradis laiku, lai to izdarītu agrāk.

•— Atļaujiet uzzināt, ko tas maina?

—- Operācija jāatceļ.

— Kāpēc? •— iesaucās Averovs.

*— Tāpēc, ka vienā attēlu sērijā pilnīgi skaidri nofikr sēta planēta uz spīdekļa diska fona.

— Planēta? Piedodiet, šeit taču nav nekādu planētu …

■— Tātad ir, — kapteinis palika pie sava.

Iestājās klusums. Mūks Nikodims bilda:

-— Es taču sacīju: steiga nav padomdevējs …

Planēta — tas bija slikti.

Tas nozīmēja, ka uz Dāla zvaigzni nedrīkst nekādi iedarboties, kamēr nebūs neapstrīdami un droši pierādīts, ka uz planētas nav ne mazāko dzīvības pazīmju un

nekādu priekšnoteikumu, lai tuvākajā nākotnē tā varētu rasties.

Katrā ziņā tā bija noteikts Kodeksā, ko izstrādājusi Zeme ar tai tagad raksturīgo pamatīgumu.

Tomēr šis gadījums gan atbilda attiecīgajam .Kodeksa paragrāfam, gan neatbilda. Atbilda — jo te bija zvaigzne, uz kuru gatavojās iedarboties, un ap to diemžēl riņķoja planēta. Un neatbilda — jo zvaigznei bija neizbēgami jāuzsprāgst ne' pārāk tālā nākotnē, ja vien uz to neiedarbotos. Sprādziena rezultātā vispār nekas nepaliktu pāri no dzīvības, kas tur eksistētu, vai no apstākļiem, kas varētu stimulēt tās rašanos uz šīs planētas. Droši vien nekas nepaliktu arī no pašas planētas.

Pašlaik par to domāja vismazāk. Galvenais uzdevums bija tuvoties planētai un ieraudzīt, kāda tā ir. Ja uz planētas dzīvības nebūs, tad visi sarežģījumi atrisināsies paši no sevis un varēs rīkoties. Ja nu dzīvība ir…

Dīvaini: atraduši planētu ne pārāk lielā attālumā no Zemes, cilvēki sapņoja nevis par to, lai uz tās būtu kaut kāda — ja veiksies, pat saprātīga — dzīvība, bet, gluži otrādi, — vienprātīgi vēlējās, lai dzīvība netiktu atklāta.

Tādas domas nav raksturīgas cilvēkiem, taču gadījums bija ārkārtējs.

Baterijas izlādēja līdz labākiem laikiem. Ar to nodarbojās veselu nedēļus iekrāto enerģiju nācās atbrīvot lēni un uzmanīgi.

Iekārtu nedemontēja, bet atvienoja enerģijas avotus un vadības orgānus.

Divas nedēļas pēc nenotikušā eksperimenta kuģis tu- vojās planētai un sāka riņķot pa orbītu tūkstoš kilometru attālumā no tās virsmas.

Jo tuvāk nāca planēta, jo biežāk cilvēku sejās parādījās smaidi, — aizvien vairāk faktu liecināja par to, ka uz planētas dzīvības nav un nevar būt.

Tā atradās pārlieku tuvu spīdeklim, un, kā noskaidrojās, laika periods, kurā planēta apgriežas ap savu asi, sakrita ar periodu, kurā tā apriņķoja Dāla zvaigzni. Citiem vārdiem sakot, planēta visu laiku bija pagriezta pret spīdekli ar vienu un to pašu pusi kā Merkurs Saules sistēmā. Nekāda dzīvība nevarēja ne rasties, ne arī — vēl jo mazāk — attīstīties apstākļos, kad dienas puslode ir nokaitēta līdz vairākiem simtiem grādu, bet otrā valda visbargākais sals.

Planētu nepārtraukti novēroja. Drīzumā kļuva skaidrs, ka tai nav arī atmosfēras. Kad kuģis iegāja orbītā, visiem jau bija skaidrs, ko viņi ieraudzīs.

Viņu minējumi un cerības piepildījās. Tomēr, lai pārliecinātos galīgi, Uldemīrs, Uve Jorgens un Averovs iekāpa lielajā kuterī un nolaidās uz debess ķermeņa virsmas.

Pirms tam vfņi aplidoja apkārt planētai vairākas reizes nelielā augstumā. Uve Jorgens dažkārt nolaidās līdz dažiem simtiem un pat desmitiem metru. Pirmatnējs haoss, mežonīgi akmeņu krāvumi joņoja zem kutera tādā ātrumā, ka reiba galva. Averovs izbīlī ieķērās sēdeklī. Uldemīrs klusēja. Uve Jorgens smaidīja, piemiedzis acis.

Beidzot viņi nosēdās, un Averovs atviegloti uzelpoja. Tērpies skafandrā, Uldemīrs uz dažiem mirkļiem izgāja no kutera, lai paņemtu iežu paraugus. Viņš pabija ārpusē īsu brīdi un atgriezās nosvīdis, aizelsies no karstuma. Tā nekas neiznāca no svinīgas* izkāpšanas uz jaunatklātās planētas. Pie tam skafandrs bija domāts darbam kuģa dzinējiekārtu karstajā joslā un bija apgādāts ar varenu dzesēšanas un aizsargsistēmu.

Viņi pacēlās gaisā un bez starpgadījumiem atgriezās uz kuģa.

Laboratorijā izpētīja atvestos akmeņus. Ne uz tiem, ne arī smiltīs nekādas dzīvības pazīmes neatklāja. Tās tur nemaz nevarēja būt. Drīzāk jau pētījumus veica sirdsapziņas nomierināšanai. Starp citu, tīra sirdsapziņa — tas ir svarīgi.