Savam brālim sargs

Viņī^ienāca zinātniskajā centrā kaut kā dīvaini, katrs citādi, taču viņu uzvedībā bija arī kas kopīgs — viņi visi ienāca gluži kā svešā pasaulē. Tagadējie cilvēki jebkuros apstākļos jutās kā mājās. Sēdēdams pie galda, Šuvalovs skatījās, kā viņi ieradās reizi par visām reizēm noteiktā secībā, kura tam bija pilnīgi nesaprotama. Acīmredzot ekipāžas locekļiem bija sava visu atzīta hierarhija, lai gan grūti noteikt, pēc kādiem kritērijiem viņi vērtēja paši sevi un cits citu. Pirmais ienāca Mūks, kā vienmēr apstājās divus soļus no durvīm, ierasti pievērsa acis salona attālākajam labajam kaktam — tur šķērssienā bija iemontēts spektrogrāfa ekrāns —, un ienācēja seja pauda nelielu vilšanos — ari kā vienmēr. Salicis rokas uz vēdera, viņš paklanījās un devās uz savu pastāvīgo vietu iepretim zinātniekiem pie sanāksmju gaida. Pēc pusminūtes ātri un klusi ieradās Piteks, zibenīgi aplaida salonam skatienu — taču varēja būt drošs, ka ikviens sīkums tika pamanīts un stingri iemū- zināts atmiņā —, aizslīdēja uz savu vietu, likās, pat ne- piemīdams paklāja plūksnas, un apsēdās blakus Mūkam. Atkal pēc pusminūtes parādījās Lokanā Roka. Vēl nupat viņa nebija, bet piepeši viņš jau atradās salonā: To mirkli, kad Roka ienāca, Šuvalovs, kā parasti, nebija pamanījis. — Tas esmu es, — Roka sacīja un elastīga solī devās pie galda un apsēdās otrā pusē Mūkam. Grieķis neapstājās pie durvīm, tikai pacēla roku sveicienam un, pārgājis pāri salonam, nopietns un koncentrējies apsēdās, tad pārlaida visiem skatienu, pakavējoties mirkli ikviena sejā, un nolaida acis. Uve Jorgens apstājās pie durvīm, sveicinot asi nolieca galvu un sasita papēžus, pasmaidīja — Šuvalovam likās, ka mazliet izaicinoši, bet varbūt īstenībā tā nemaz nebija — un, atbīdījis krēslu no galda, apsēdās un pārmeta vienu kāju pār otru, tad pacēla galvu un sāka raudzīties griestos. Pēdējais bija kapteinis. Viņš pamāja, ar skatienu pārbaudīja, vai visa ekipāža klāt, un apsēdās blakus Averovam, pretim Uvem Jorgenam. Tagad varēja sākt..

* * *

— Tāda ir situācija, un mūs interesē jūsu viedoklis, — Šuvalovs beidza runāt.

Kapteinis pamāja.

— Katram gadījumam atkārtoju, ka iespējami divi varianti. Vai nu nekavējoties rīkoties, vai atgriezties uz Zemi. Visu sarežģī tas, ka mūsu aparatūra vēl ne reizi nav izmēģināta, tāpēc nav zināms, vai eksperiments norisēs bez sarežģījumiem, bez … nepatikšanām. Stingri ņemot, par to varam spriest tikai ar zināmu varbūtību. No vienas' puses, pastāv divdesmit piecu līdz trīsdesmit procentu liels risks, ka sprādziens notiks, kamēr lidosim uz Zemi un atpakaļ. No otras puses, —- ja esam apņēmušies rīkoties nekavējoties, iespējama neveiksme. Teorētiski jāpieļauj, ka, likvidējot uzliesmojuma iespēju, varam izprovocēt kādus blakusprocesus un tā paši iet bojā. Vai sapratāt? Mēs gribētu dzirdēt, kāds ir jūsu viedoklis.

Kapteinis atkal pamāja.

— Domāju, ka mums viss skaidrs. Arī mēs gribot negribot par to esam domājuši. Tāpēc pārdomām laiku mums nevajadzēs.

— Mani draugi, es gribēju lūgt, lai katrs ne tikai paziņo lēmumu, bet pēc iespējas arī to motivē.

— Saprotams, — atbildēja kapteinis. — Lūdzu.

•— Vai gan vajadzētu steigties? — iesāka Mūks. — Domāju, ka ne. Vai nu apmānīsi likteni? To zināt man nav lemtsļ taču patiesība aptverama pamazām, palēnām. Cilvēks pie tās nonāk dienas rūpēs un nakts pārdomās. Jādomā, daudz jādomā. Uz Zemes jādomā. Tā es saprotu.

— Skaidrs, — kapteinis sacīja. — 'Otrais pilots?

Piteks pavīpsnāja.

— Ja, ieraudzījis zvēru, es skrietu pie savas cilts pēc padoma, tad būtu slikts mednieks. Risks ir gan tur, ļ'.an te. Drosmīgais riskē uzreiz, gļēvulis izvairās. Gļēvulis iet bojā pirmais. Vairāk man nav ko teikt.

— Inženieris?

Lokanā Roka piecēlās.

— Nezinu, kā pieņemts pie jums. Pie mums svarīgas lietas izšķīra virsaiši. Mēs neesam virsaiši. Tie atrodas uz Zemes. Lai viņi izlemj. Mēs izpildīsim. Nevajag domāt par sevi. Jādomā par visiem. Medībās ir citādi, te manam biedram taisnība. Taču mēs neesam medībās. I )rīzāk jau karā. Vadoņi izlēma, vai iziet uz kara takas, nevis karavīri.

— Stūrman, vārds tev4

— Ko sacīs cilvēki? — Spartietis it kā skaļi domāja. «— Nolems, ka esam izbijušies riska. Varētu to neņemt Vērā, ja vien būtu jēga vilcināties. Tās nav. Vai uz Zemes ir pravietis, kas nekļūdās? Nav. Ko darīs uz Zemes? Vaicās tiem, kas zina vislabāk. Kas zina vislabāk? Tie, kas sēž mūsu priekšā. To, ko viņi domā, viņi var pateikt mums arī šeit. Mūsu nav daudz, bet mēs katrs domājam savādāk. Uz Zemes būs daudz vairāk cilvēku un tie arī domās gan tā, gan citādi. Ar skaitļiem patiesību neatklāj. Mēs esam tur, no kurienes nevar atkāpties. Neatkāpsimies. Lai cilvēki, atceroties mūs, nesmejas.

— Uve Jorgen.