Savam brālim sargs

— Kad ekspedīciju sūtīja ceļā, bija zināms, ka nevarēsim uzturēt sakarus. Tātad saprata, ka lēmumus pieņems šeit uz vietas. Ikviens priekšnieks zina savu atbildības mēru, pienākumus un tiesības. Uzskatu, ka tāsx ir mūsu tiesības — pieņemt galīgos lēmumus. Karus ir uzvarējuši tie, kuru komandieri izlēma paši. Mēs varam Zemei paziņot kaut ko jaunu, bet tā neko jaunu nepaziņos mums. Jāiet uz priekšu.

. — Pateicos. Tagad mana kārta, — sacīja kapteinis. — Kurā gadījumā mēs paveiksim vairāk: ja aiziesim prom vai ja paliksim? Ja aiziesim, tad būsim tikai informācijas nogādā tā j i. Ja paliksim, tad varēsim rīkoties, būsim aktīvs spēks. Skaidrs, ka otrajā gadījumā izdarīsim vairāk. Uzskatu, ka cilvēkam vienmēr jācenšas paveikt dotajos apstākļos iespējamo maksimumu. Esmu par to, lai rīkotos.

— Mani draugi, — noteica Šuvalovs, — vairums no jums ir par to, lai paliktu ūn rīkotos. Tomēr… Jūsu motivācija skan pietiekami pārliecinoši, bet ja nu mēs kļūdāmies… Būtībā mēs taču izlemjam gan Zemes, gan savu likteni… •— Viņš sastomījās, viņam pašlaik ļoti pietrūka laikabiedru, cilvēku, ar kuriem viņš jutās nesaraujami vienots, ar kuriem kopā veidoja nedalāmu veselumu, kristālisko režģi, kur ikviens atoms zināja savu vietu un visi kopā nodrošināja sistēmas stabilitāti. Tie, kas atradās šeit, — ekipāža — nepazina šo laimi būt vienam no daudziem, viņi bija pieraduši būt patstāvīgāki, par visu paši lemt un paši atbildēt. Vai gan tā nebija milzīga necieņa pret pārējiem cilvēkiem, to noniecināšana? Bet viņa vienīgais laikabiedrs Averovs domā citādi.- Iespējams, ka viņš grib ātrāk iedarbināt savu aparatūru, izmēģināt un pārliecināties, — to var saprast, bet vai tam var piekrist? .,,

Piecēlās Mūks.

— Mēs ar Roku piekrītam pārējiem. Mums nebija

taisnība.

— Mani draugi, atklāti sakot, es nezinu, h Vai tiešām? …

Viņš apklusa, aizvēra acis un tā nosēdēja labu brīdi. Ta^ pacēla galvu..

— Labi. Izdarīsim visu, ko varēsim. Galu galā.. < Kaptein, tādā gadījumā vajag uzsākt montēt aparatūru, ur kuru iedarbosimies uz zvaigzni.

— Kad sāksim?

— Tūlīt pat, kaptein.

Objekts numur vienpadsmit bija ieguvis nosaukumu «Dāla zvaigzne». Šoreiz spīdekļa apzīmēšanai bija izraudzīts senā arābu alfabēta burta nosaukums. Zvaigznei bija arī savs kataloga numurs, bet ekspedīcijā to sauca vienkārši par Dāla zvaigzni — tā bija īsāk un skaistāk.

Šuvalovs- bija nodomājis, sašaurinot orbītu, aizvien vairāk pietuvoties obj-ektam, zvaigzni nepārtraukti zondējot tik ilgi, līdz kļūtu iespējams izdarīt viennozīmīgu Keciriājumu par briesmu realitāti vai arī par to, ka tādu nav,

Visi saprata, ka izpēte aizņems laiku un nemitīgi pieaugs draudi kuģim un tajā dzīvojošajiem cilvēkiem. Taču izvēles nebija.

Lai cik tas būtu savādi, briesmu sajūta cilvēkus darīja možākus. Pirmām kārtām ekipāžu, jo briesmas atgādināja kaut ko no pagātnes, no jaunības, no tās dzīves, kuru viņi uzskatīja par savu vienīgo reālo un par tieso. Zinātniekiem briesmu un nerimto draudu sajūta bija kaut kas pilnīgi jauns, neko tādu tiem nebija nācies pārdzīvot. Neierastā sajūta pirmajās dienās tos nomāca, pēcāk paši sev par pārsteigumu viņi atrada tajā kaut ko pieņemamu. Viņiem likās, ka jaunā dzīve briesmās atšķiras no iepriekšējās, mierīgās tāpat kā šķidrums ūdensvadā no jūras ūdens. Tai bija asa garša un sma-ika, uzmundrinoša smarža, kas lika dziļi elpot un izjust katru ieelpu kā nozīmīgu un priecīgu notikumu.

Diez vai zinātnieki būtu pat sev atzinušies, ka tāda attieksme pret dzīvi viņiem radusies, iespaidojoties no sešiem citu laikmetu cilvēkiem, kuru attieksme bija tieši tāda. '

Visi strādāja ātri, ar tādu kā niknumu. Uz Dāla zvaigzni tagad raudzījās bažīgi. Skaistais spīdeklis bija izrādījies viltīgs. Gribējās visu ātrāk paveikt un atrasties tālāk no tā.

— Nē, Uli, tas nav medus, tā ir žults, īsts žults receklis. Pat ne žults. Liels dzeltens mežakaķis, kas slēpni gaida mednieku pienākam tuvāk .,. Gatavs.

— Piestiprināsim.

— Darīts. Smags gan .. ?

■— Tu esi nesis arī šo to smagāku, vai ne?

— Tas bija medībās. Tā krava nebija smaga. Es atceros …

— Ari tagad notiek medības, Pitek. Lielas medības. Uzmanīgāk, Roka, piegriez ciešāk …

— Mums būs piecas bultas gaisā, kaptein.

*— Jā, Roka, — piecas bultas gaisā. Šausim ātri un precīzi. Bruņinieks mūs izvedīs tieši uz mērķi.

Uve Jorgens slēdza klāt fīderu. Viņš pacēla galvu:

— Es pirmoreiz mūžā rīkošos ar ieroci, par kura uzbūvi man nav ne mazākā priekšstata. Savāda sajūta.

— Neuztraucies, Bruņiniek. Mums ir priekšrocības: mēs esam bruņās, bet ienaidnieks izģērbts kails. Tas gan nav bruņnieciski, vai ne?

— Dāla zvaigzne nav bruņinieks. Drīzāk saracēnis ar aizsegtu seju.

— Vai tad viņi, Bruņiniek, aizsedza sejas?

— Gadījās arī tā. Reiz.. Bet man jāpieslēdz nākamais. Pabeidziet.

— Vai saracēnis ir cilvēks? Nē, Bruņiniek, Dāla zvaigzne tomēr ir mežakaķis. Ļauns un dumjš meža- kaķis. Blusains.

— Kādas blusas? Pasteidzieties, puiši. Kādas blusas, Pitek?