Savam brālim sargs

Tomēr tur, kur ir viena planēta, var būt arī vesela planētu sistēma. Sirdsapziņa prasīja turpināt meklējumus tagad jau līdz galam. Pārmeklēt visu izplatījumu ap zvaigzni. Izsijāt caur smalku sietu. Izdarīt visu iespējamo.

» # *

Sardzē stāvēja simt divdesmit minūtes, pēc tam četras stundas atpūta. Atkal divas stundas — un četras.

— Maiņa. Vai neizdevās ar kādu iepazīties?

Uztraukumā Averovs pat pūlējās jokot. 1

— Pāris akmentiņu, — atbildēja Uve Jorgens. — Vispār — tukšums.

— Ak, kaut nu… — Averovs dziļi nopūtās. — Kaut nu…

— Piesitiet pie koka, lai piepildās. Līdz šim viss norisējis veiksmīgi, arī šoreiz var veikties. Šai neprātīgajai zvaigznei pietiek ar vienu planētu, kam tai vesels pulks? Tam neatbilst viņas raksturs. Vai ieskatījāties?

— Esmu gatavs.

•— Novēlu tīru izplatījumu!

Averovs palika pie ekrāniem viens. Melnais ekrāns bija pieslēgts lielajam optiskajam reflektoram. Gaišzilais — lokatoram. Mazais apaļais — graviteleskopam. Skatiens lēni slīdēja pār tiem. Kā dejas soli — Avero- vam ienāca prātā. Viens-divi, trīs. Viens-divi, trīs, Tukšs-tukšs, tukšs. Tukšs-tukšs, tukšs.

Viņš skatījās neatraudamies un nenovērsdamies. Vēl dažas stundas — un iespējamās dzīvības zona būs pārmeklēta. Ja tā būs tukša, varēs uzskatīt, ka tikuši cauri ar vieglu izbīlis planētas aiz šīs joslas, ja tādas tur ari eksistē, būs tikpat nedzīvas kā pirmā.

Viens-divi, trīs. Viens-divi, trīs ., *

Divas stundas paiet ātri. Tūlīt kāds atnāks nomainīt,

•— Maiņa! Nu, kas jauns?

•— A, tas esat jūs, stūrman? Pagaidām viss kārtībā.

— Labi.

Klusuma brīdis.

?— Vai ieskatījāties?

— Jā.

•— Novēlu neko neieraudzīt.

* i> *

— Kaptein, es nolēmu, ka laiks atkal uzlādēt baterijas.

— Klausos. Pavēlēšu ieslēgt uzlādēšanai.

— Mans draugs, mūs interesējošā josla praktiski apsekota. Ne mazāko aizdomu. Vēl kāda stunda — un,«. Nē, mēs meklējumus nebeigsim, bet tad jau būs visas izredzes, ka nekādu dzīvību neatklāsim.

•— Saprotu.

— Brīnišķīgi. Tātad dodiet rīkojumu par baterijām.

❖ * *

Atkal sardzē.

Viens-divi, trīs.

Averovs pieķēra sevi pie domas, ka viņam gribas dziedāt

Viens-divi, trīs. Tram-taram-tatā … Tatā … Tatā?..,

Nē. Tur nekā nav. Tā gluži vienkārši ir pašiedvesma, un patiesībā nekā nav. Jāaizver acis. Jāpasēž tā. Jānomierinās. Tagad var atvērt. Kas tur ir uz ekrāniem? Protams, ka nav nekā?

Optiskais rāda ķermeni.

Lokators meklē ar sekundes no vēlo jumu. Tūlīt tas uzrādīs attālumu un izrādīsies, ka priekšā ir gluži vienkārši kārtējais akmentiņš.

Lokators ilgi neuzrādīja. Tad noteica attālumu. Miljoni.

Graviteleskops. Kāda ir ķermeņa masa?

Planēta.

Averovs sajuta, kā dreb lūpas. Pāris minūtes viņš sēdēja, aizsedzis seju ar rokām. Pēc tam ieslēdza sakarus.

— Šeit observatorija. Dzīvības joslā atrodas planēta.

Kad atskrēja pārējie, viņš ar pirkstu parādīja uz ekrāniem, pagriezās un, šļūkādams kājas, aizgāja.

* * *

Viņi pielidoja tuvāk. Attālums līdz virsmai bija divtūkstoš kilometru. Virs ekvatora peldēja mākoņi. Lokatori uzrādīja: kalnu grēda, līdzenums, milzīgs, atkal kalnu grēda. Te acīmredzot jūra …

— Mani draugi, nolaidieties uzmanīgi. Atmosfēras, iežu proves.. s Apskatieties un centieties ātrāk atgriezties.

— Labi, — teica Uldemīrs. Viņš pievērsās Averovam.

— Es pieļauju, ka mākoņi vēl neko nenozīmē.

— Jā, — zinātnieks drūmi piekrita. — Bet virsmas temperatūra ir tāda, ka var gaidīt… Un atmosfēras sastāvs, un ūdens .. <

— Labi, tur redzēsim. Bruņiniek, lūdzu, kuteri.

Viņi ātri izlidoja caur mākoņiem. Nolaidās zemāk. Gar bortiem plaiksnījās zilas liesmiņas.

Lejā šalca meži.

Protams, šalkoņa nebija sadzirdama. Taču katrs, ieraudzījis tādu mežu, uzreiz saprata, ka tas šalc. Nevar nešalkt.

Uve Jorgens, ekspedīcijas pirmais pilots, vadīja kuteri pļaujošā lidojumā. Dzinēju svilpoņu slāpēja koku galotnes. Tās šūpojās: pūta vējš.

— Te mēs nenosēdīsimies, — Uve Jorgens secināja.

— Aplidosim vēl dažas reizes.

Bruņinieks uzņēma augstumu.

— Pagriezies par kādiem trīsdesmit grādiem pa labi.

Uve Jorgens pagrieza stūri.

Pēc četrdesmit minūtēm sākās stepe.

— Šeit var nosēsties.

— Pagaidi, — teica Uldemīrs.

Averovs darbojās ar kameru.

— Kustas, — viņš nomurmināja.

— Dzīvnieku bari, — Uldemīrs sacīja. — Simtie'm tūkstošu galvu. Uz Zemes kādreiz bijis tāpat. Piteks atceras. Roka arī.

— Kaptein, vai nosēžamies?

— Nē, Uve. Pagaidi.

— Ko tu meklē?

— Tu zini.

Viņi vēlreiz aplidoja apkārt planētai.

— Nē, — sacīja Uve Jorgens. — Te cilvēku nav. —• Viņš pasmīnēja. — Viņiem galīgi nebūtu veicies, ja viņi izrādītos šeit.

Uldemīrs pašķielēja viņā.

Pagāja vēl pusstunda.

— Uzmanību! Kas, jūsuprāt, atrodas tur lejā?

Uve Jorgens runāja savādā pusčukstā.

Averovs ieskatījās.

— Varbūt… Iespējams, ka tas ir dabas veidojums. Galu galā, arī uz Marsa kādreiz saskatīja kanālus ..

Uve Jorgens Riters fon Eks raudzījās uz priekšu, cieši sakodis žokļus. Kuteris strauji samazināja augstumu.

— Tas ir ceļš, — viņš nomurmināja. — Ceļš. Es jau nu gan zinu, kādi tie izskatās

Kuteris joņoja gar pašu virsmu.

— Sadursimies, — brīdināja Uldemīrs.

— Nesad-ursimies, — Bruņinieks pārliecināts atbildēja. — Skatieties! Cilvēki! "