Savam brālim sargs

— Jā, — es atbildēju. — Mūsu zinātnieks Šuvalovs ir attīstījis viņa hipotēzi, un tāpēc mēs esam šeit. Vai tam ir sakars ar zvaigznes regulēšanu?

Redzēju, ka Sargātājs ar pūlēm valdās. Tomēr viņš atbildēja mierīgi:

— Mēs visu laiku pūlamies jums to ieskaidrot. Taču neviens no jums nevēlējās uzklausīt..,

— Paskaidrojiet.

— Tas būs grūti, ja jūs nepazīstat mūsu zinātni…

1 — Man ir svešas visas zinātnes, — es viņu pārtraucu,

—bet lai maņa tumsonība jūs nemulsina. Pastāstiet tā, lai es saprotu, un, lūdzu, nezaudējiet laiku. Mums atlicis mazāk par diennakti.

Viņš pārsteigts savilka uzacis:

•— Kas tad notiks pēc diennakts?

— Ja mēs nedosim nekādu signālu, mūsu kuģis.. nodzēsīs jūsu sauli.

— Pēc diennakts?

— Pat agrāk, ja būs briesmu pazīmes.

Ievēroju, ka viņš nobāl.

— Kas ir?

— Sakiet… — viņš teica, it kā nevarēdams izšķirties, — vai tas no jums, kurš šāva, … ir apņēmīgs cilvēks? '

— Jā. Pat ļoti.

— Tad … Tad ir slikti.

— Kāpēc?

— Viņš iekļuvis mūsu atomstacijā. Tā baro iekārtu, kas regulē sauli. Šf iekārta atrodas turpat blakus… Arī to mēs bijām atveduši sev līdz… Katru reizi, kad spīdeklis nokļūst zenītā, mēs …

Es nespēju viņam uzreiz noticēt. Pat mazliet apvainojos.

— Ja tur tuvumā atradās tāda iekārta, — es aizskartā pašlepnumā pārtraucu Sargātāju, — mēs to noteikti būtu pamanījuši. t i Vai tiešām jūs gribat sacīt,

ka tāda iekārta var iztikt bez milzīgas antenas vai reflektora, lai kas fokusētu šo starojumu … Taču nekā tamlīdzīga tur nav. • Viņš nepacietīgi atmeta ar roku.

— Protams, — viņš sāka ātri runāt, acīmredzot baidoties, ka es viņu atkal varu pārtraukt neuzklausījis, — protams, ka nebija iespējams atvest sev līdz arī antenu. Taču viss bija paredzēts! Mežs! Mežs ir antena — pie katra koka pievadīta nepieciešamā frekvence no regulējošās iekārtas. Mežs! Vai tiešām jūs, atrodoties tur, pat neieyērojāt, ka šis mežs ir stādīts! Mēs kļūdījāmies, kad nolēmām tur uzbūvēt pilsētu, un attapā- miēs pārāk vēlu: mežam ir bīstams pilsētas tuvums, diemžēl pārāk bīstams, lai kā arī mēs centāmies iedvest itin visiem domu par ikviena koka svētumu un neaizskaramību. Pilsēta nozīmē celtniecību, bet vai celtniecībā var iztikt bez cirvja? Taču jebkuri draudi šim mežam ir draudi visai planētai, jo tiek traucēta mūsu spīdekļa regulācija. Tāpēc mēs nolēmām .,.

Viņš runāja aizvien ātrāk un žestikulēja arvien plašāk, viņam par katru cenu vajadzēja mani pārliecināt, piespiest kaut ko uzsākt, lai nepieļautu viņa un arī manas tautas bojāeju. Taču es uz kādu brīdi pārstāju viņā klausīties, jo pašu galveno jau biju sapratis. Ne tikai to, ko viņš man gribēja pastāstīt un pierādīt. Sapratu arī ko citu.

Nē, ne es, ne pārējie nebijām vainojami tajā, kas tagad draudēja notikt. Jo ne jau mums bija jālido šurp, ne jau mūs vajadzēja sūtīt. Mūsu ekipāža it kā pārstāvēja cilvēci vēsturiskā aspektā, taču šeit mūsu tūkstošiem gadu ilgā vēsture nebija nepieciešama. Lai arī cik labas un vajadzīgas īpašības mums piemita, trūka galvenā: mēs neapzinājāmies, ka pat viena cilvēka bojāeja pat vislielākajā nepieciešamībā ir nepieļaujama un cilvēku necienīga … Nē, ne jau mums bija jālido šurp, ekipāža bija»jāveido no Šuvalovam un Averovam līdzīgiem. Taču viņi uz kuģa izrādījās mazākumā, turklāt pēc nosēšanās uz planētas izšķīrās un vairs nevarēja ne apspriesties viens ar otru, ne gūt apstiprinājumu savām domām un pārliecībai. Tieši viņi taču pārstāvēja Zemes šodienu. Mēs, es un visa ekipāža, bijām tās pagātne. Mūsu domas, centieni un noskaņas bija pagātnes centieni un noskaņas. Un šajās dienās pagātne izrādījās stiprāka par tagadni, bet tas ir slikti, tā nedrīkst būt. Cilvēkiem sava rīcība jāmēro nevis ar pagātni, bet ar nākotni. Šoreiz tas neizdevās un nevarēja izdoties. 2ēl, ka gudrā un humānā Zeme par to nepadomāja iepriekš, pirms nosūtīja lidojumā tieši mūs. Lai arī mēs esam izgājuši karus, bet Šuvalova cilvēce tos sen aizmirsusi, lai arī mēs mākam vietā un nevietā riskēt, bet viņi nemāk — viņiem vajadzēja to pārvarēt un lidot pašiem. Iespējams, ka tad Šuvalovs nebūtu tik aizspriedumaini izturējies pret Otrās Dāla planētas zinātnes iespējamo līmeni. Viņš būtu iedomājies kaut vai par tautas medicīnu, kuru savā laikā uzskatīja par vienām vienīgām burvestībām un pūšļošanu, taču tā gluži vienkārši centās maksimāli izmantot to, ko pati daba devusi cilvēkam viņa eksistences, viņa veselības aizsardzībai… Tomēr tagad neko vairs nevarēja mainīt, uz Otrās Dāla planētas atradāmies mēs un neviens cits, un tieši mums tagad sava rīcība bija jāpielāgo nākotnei, nevis pagātnei, no kuras esam ieradušies. Mēs, precīzāk, es. Tieši es.

Beidzot es atkal ieklausījos, ko viņš saka.

— … un mēs nevarējām iedomāties, — viņš murmināja, — ka Zeme, lielā, varenā Zeme, tik ļoti nevērīgi izturēsies pret mūsu zināšanām ., i

Pacēlu roku, pārtraucot viņu,.