Reklamdevejs trimda launajiem

Vins satvera matus un sedeja vel mazliet. Neviena ideja neizdega, vins ari sastridejas ar visiem, un bija izsalcis – ko vins no rita eda, butu labi, ja divas pankukas. Tagad Maryasha noteikti netiks pabarota.

"Ta isuma," sacija Vasilijs, pieceloties. "Esmu noguris no ta, bet man nav ko zaudet." Vilks, celies!

Un, uzsitot sev pa augsstilbu, vins devas kalna uz vartu pusi.

8. nodala. Vasilijs nepadodas

Tevocis Dobrjaks dzivoja nevis kaza, bet kaza. Sentry. Vasilijs to uzzinaja, staigajot pa maju.

Vins ieradas ar nodomu vel vairak strideties. Noskanojums bija tiesi piemerots. Bet Dobrjaks nolema, ka jau visu pateicis, no iekspuses aizsledzas un tikai ieteica, kur iet.

Tomer neviena no siem virzieniem nebija partikas, un tapec Vasilijs nekur negaja.

– Atvert! – vins spitigi noprasija, klauvedams pie durvim. – Mums jaruna. Atveriet, sasodits!

Bet Kindly pilniba apklusa, it ka vina nebutu majas.

– Nu, ir par velu izlikties! – Vasilijs kliedza. – Es zinu, ka tu esi tur!

Tad vinam ienaca prata, ka Kindly varetu but evakuacijas cels. Vai vins aizies un kur vinu meklet velak? Un tad, staigajot pa maju, Vasilijs satika kazu.

Kaza bija liela, balta, netira, uz saniem izliektiem ragiem. Vins domigi sakoslaja lupas, skieldams dzelteno aci.

Tad vins piegaja uz prieksu, noliecis galvu.

Vasilijs pamanija virvi ap kazas kaklu un tapec vienkarsi paspera soli atpakal, cerot, ka pavada to notures. Un vel viens solis, jo kaza turpinaja staigat…

Virve bija parrauta.

Vasilijs skraidija pa maju. Kaza elpoja pa muguru, sita vina nagus. Vilks jau no talienes glevi ieblavas, bet neiejaucas.

Vasilijs ienaca maja iespaidigi, pa logu, kulenojot, gluzi ka filmas. Kaza vel nedaudz paatrinajas un tad uzvarosi skreja atpakal. Vareja dzirdet, ka vins krak, gaidot, vai Vasilijs atkal iznaks. Vasilijs cereja, ka tas neizdosies, bet katram gadijumam paskatijas uz saimnieku. Vins staveja vinam virsu, uzlicis rokas uz gurniem, tacu skita, ka negrasijas vinu izmest uz ielas.

– Kapec tu esi tik piekeries, sasoditais? – vins skumji jautaja tieva balsi.

"Vai jus domajat, ka man nav neka cita, ko darit…" Vasilijs dusmigi iesaka. – Isak sakot, ja. Man tiesam nav neviena cita, pie ka iet.

Vins piecelas, raustidamies, jo nebija ipasi labi kritis. Ja ta padoma, kops es seit nokluvu, ir bijusi trauma pec savainojuma. Plava uzaru zemi ar zodu, tad ar muguru pret solinu, tad ar gridu, tad so apmali, lai ta… Un viss sakas ar to, ka pukis koslaja.

"Ta ir lieta," sacija Vasilijs. "Es nenokluvu saja trimda pec pasa velesanas, un es to nepienemsu…

"Ejiet un neapmetieties kaut kur citur," ieteica labais virs. – Tu stulba, nem savu kaski!

"Bet man tas nav javel," Vasilijs pakratija pirkstu. "Es nesen ierados pie jusu kaleja, tapec es nedomaju, ka jus varetu but kerkusi."

– Pie kaleja? Vai tu esi svetits vai ka? Atgadinat man, ka tevi sauc?

– Vasilijs.

"Ja," sacija ipasnieks, sakoslaja lupas un noradija uz durvim: "Nu, ejiet majas!" Es kadreiz saucu kazu par Tisku, bet tagad es vinu sauksu par Vasku.

"Ticiet man, tiklidz es atradisu izeju, es nekavejoties dosos prom." Tatad…

– Kas mums jamekle? Durvis ir tur. Varbut jums patik logs?

Vasilijs ievilka gaisu, leni izelpoja un skaitija lidz tris. Man nebija pacietibas vairak.

"Es dzivoju savu parasto dzivi," vins spitigi teica un ari uzlika rokas uz gurniem. "Varbut ta nebija gluzi lieliska dzive, bet man ta dereja, un tad – laiks!" – un es esmu seit. Ja, sadi jus visi seit nokluvat, vienkarsi sediet un nemokiet laivu, un es pieliksu pules, lai atgrieztos majas, labi?

Vins paskatijas uz saimnieku, savilkdams uzacis, un turpinaja:

"Lai gan jus esat Bermudu salas, jus joprojam izskataties ka cilveks, un jusu maja nav nekas tads, salidzinot ar citiem." Tas nozime, ka pirms tam vins nedzivoja meza, bet gan kada ciemata. Tatad, pec tam, vai esat apmierinats ar sada veida dzivi?

"Bet tu nezini, launais gars, kada man ir bijusi dzive!" – Labais virs sadusmojas. – Tu pats noladeji Bermudu salas, ej ara!

– Labi, lauj man uzminet. Ja jus visus biedejat, tas nozime, ka esat jau pieradis dzivot ta, ka cilveki jus apies. Vins acimredzot slepa savu dabu. Nu vini tomer uzzinaja par tevi un aizsutija uz elli, pie visadiem kemiem. Skiet, kapec tagad uztraukties? Pat kails skriet pa ielu, pat parversties par laci, kurs gan to aizliegs. Bet ne, skiet, tu dzivo normali, ka cilveks…

"Tu neko nezinat," Dobrjaks dusmigi sacija, tacu skita domigs. Vins joprojam izskatijas nelaipni, bet noradija uz solinu zem loga un tad apsedas vinam blakus, skrapejot platas krutis krekla kakla izgriezuma.

– Tatad, vai jus ticat, ka mes varam seit uzcelt aizsargajamu vietu, un apkartejie cilveki pludis pie mums? – vins jautaja, samiedzot jau ta mazas acis.

"Ja mes visi kersimies pie lietas, mes darisim visu, ko varesim," parliecinosi atbildeja Vasilijs un katram gadijumam piebilda: "Tikai neediet cilvekus!"

Saimnieks apvainojas.

– Par ko tu mani uztver? Kas, pie velna, man butu jaed?

– Ka lai es zinu? – Vasilijs paraustija plecus. – Si ir mana otra diena seit.