Reklamdevejs trimda launajiem

Toreiz Molcans nokrita no sijas, bardains, nekopts un tik netirs, it ka butu iesukts puteklu suceja maisina un tagad izkratits.

–Kas runa? – vins noelsas, ieplesot acis.

– Ja, visi saka. Jus neizgajat laukuma, bet visi pulcejas. Un Tihomirs ta doma, un ari vina meita. Ari Banniks neiebilda ne varda, un parejie piekrita. Kazimirs tevi atsutija seit kada iemesla del. Luk, tevocis Molcan, ko tu doma?

Braunijs skrapeja vina pakausi ar gariem, melniem, nagainiem pirkstiem.

"Ja, es gribeju lugt Borisam labvelibu, ko citu," vins teica. – Vinam vajadzeja nest kadu labumu, tapec vins to izdomaja, kaut ka iztirija zemi.

– Ko, cilveki par tevi sudzejas? Vai vini prasija Kazimiram, lai vins tevi dzina?

– Kurs gan butu domajis sudzeties, ja cilveki ta dzivojusi gadsimtiem ilgi! Vini prata iztureties pret mums, un, ja vini izturas pret mums laipni, tad mes izturamies pret viniem… Nu, varbut, jus nevarat manit launos garus ka lietas, tapec attieksme pret viniem ir atskiriga, tas mums ir jasaprot. . Neviens nesudzejas!

"Seit," Vasilijs pamaja. – Redziet, ari jums, tevoci Molcan, tas viss skiet aizdomigi. Kazimirs cilvekiem teica melus, vai piekriti?

– Un tas h! Mes zinam, netaisniba.

– Ja cilveki sak saubities par vina vardiem? Tu laikam biji labs paligs, rupejies par maju. Saimniekiem tevis pietruks un vini nozelos, ka aizgajat.

"Nu," piekrita Molcans. – Ka mes bez ta iztiksim? Es biju laipns kaimins.

"Vini par to padomas un gribes jus atgriezt." Varbut vini sasniegs karali. Tad varbut tavs karalis padomas, vai es kludos? Nu, ja te neviena nav palicis, tad nevar parbaudit, vai kluda ir vai nav. Kazimirs ari melos, ka mes viens otru nogalinajam, un tas ari viss.

"Paskaties tur," braunijs domigi sacija un peksni aizdomigi samiedzijas. – Pagaidi, labais puisis, vai tad tu neplanoji uzaicinat cilvekus uz Perlovku, lai vini uz mums raugas?

– Tatad, vai es vienigais ta izlemu? Ikvienam laukuma jautaja, visi piekrita, tiesi ta, visi, kas tur bija. Ko jus domajat, onkul Molcan? Vai butu slikti, ja mes seit celtu maju viesiem, lielu, majigu, lai cilveki naktu ar gimenem, ari berniem?

Braunijs kluseja, skrapejot savu bardu. Vina acis pilniba parvertas spraugas.

– Galu gala ta mes pieradisim cilvekiem, ka no mums nav ko baidities, vai ne? – Vasilijs atrada citu argumentu. – Kurs gan labak pieskatis viesu namu, ja ne jus? Skiet, ka visi saka, ka jus esat boss. Varbut, protams, jus nebusiet uzdevuma augstumos, un jus vairs neesat jauns… Kam jus ieteiktu piezvanit, lai jus aizstatu?

"Un es piekritu," Molcans nesteidzigi sacija ar tadam pasam aizdomam. "Es vienkarsi nevienam sevi neradisu, vai jus saprotat?" Nu, tu uzcelsi maju, piezvani man, un tagad es iesu gulet.

Vins sniedzas krutis un iesita to tur, un Vasilijs joprojam staveja domas. Skiet, ka visu dariju pec macibu gramatas, pat vectevu parliecinaju, bet kada jega? Kurs to uzcels? Ja tas turpinasies, vins nesanems sev nevienu citu paligu, iznemot tos, kas vinam jau ir. Un cik daudz vini izveidos sadi? Viniem pat bus vajadzigs menesis, lai noasfaltetu celu. Vietejie iedzivotaji vinai atrak pakasies…

Vasilijs noputas, saprata, ka joprojam griez rokas koka blodu, meginaja to novietot uz slipa plaukta – bloda izkustejas. Vins to pacela, meginaja velreiz, nosplava, pielika pie sienas un aizgaja.

Mirdzosam acim piesteidzas Marijasa.

– Cik labi tu proti runat, Vasenka! – vina nocuksteja, acimredzot, lai nepamodinatu brauniju. "Mes pat klausijamies." Jus parasti nevarat strideties ar onkuli Molcanu, bet jus to izdarijat!

Vasilijs nedaudz pamodas.

"Es varu kaut ko darit," vins piekrita, kamer Marjasa vinu nokratija no netirumiem un atkal kaut ko izrava no vina matiem. – Nu, ejam pie si tava laca, esmu gatavs.

Tevocis Dobrjaks dzivoja labi. Buda stipra, diez vai var pat atjaunot, tikai nomainit jumtu. Un pagalms nav ipasi aizaudzis. Tiesa, tas bija nokaisits ar kazu bumbinam, un pati kaza blava kaut kur aiz majas. Izzuvusaja pelke bija iespiests laca pedas nospiedums. Vasilijs uzlika kaju virsu, un pedas nospiedums izradijas lielaks par cetrdesmit tresa izmera kedas.

Vasilijs juta, ka vina parlieciba izkust. Par laimi, vins nebija viens.

Tad durvis paveras, un ipasnieks paradijas uz slieksna. Uzmetis satraucosi atru skatienu par plecu, Vasilijs pamanija, ka visi slepjas aiz vina, pat Vilks, asti luncinot, atkapas. Un Vasilijam patiesiba nebija tik plata mugura, lai cetri aiz tas varetu paslepties, pat ja divi no viniem butu pusdzivnieks un suns.

Bet aiz tevoca Dobrjaka vareja ietilpt vesels pulis. Bet, protams, tikai tad, ja vini butu nolaidusies, jo Dobrjaks, neskatoties uz plecu platumu, izradijas gandriz par galvu isaks par Vasiliju.

– Kapec tu plapa? – vins negaiditi plana balsi jautaja.

Acis, mazas uz platas sejas, tumsas, no biezajam uzacim izskatijas nelaipni. Brunas matu krepes izskatijas pec laca kazokadas, un tas pats kazoks bija redzams vina krekla izgriezuma.

"Ir kada lieta," Vasilijs iesaka. – Svarigs…