Reklamdevejs trimda launajiem

Izsists stikls kraksk zem kedam. Koki ir izaugusi vel vairak, kops Vasilijs seit bija pedejo reizi. Zari karajas pari tacinai. Tievs berzs, noluzis, aizskersoja celinu – vai nu to sabojaja vetra, vai kads palidzeja.

Un rotalu laukums ar slidkalninu bija tiesi tads, kadu atcerejas Vasilijs. Iznemot to, ka no soliem tagad bija palikusas tikai kajas, un viens no trim gailiem, kas supojas uz biezam atsperem, bija noliecies zeme. Un dzeltenais caurulu slidkalnins skita mazaks, zemaks, bet ta tas vienmer skiet, kad esi pieaudzis un atgriezas vieta, kur sen neesi bijis.

Te pat dega laterna. Tas mirkskinaja, kad puta vejs, un dazreiz apdzisa uz ilgu laiku. Tad kluva skaidrs, cik spilgti spid meness.

Vasilijs atspiedas ar muguru pret kalnu, pacela seju pret debesim un aizvera acis. Kad vini aizbega no nodarbibam, vini visbiezak sedeja seit, solu atzveltnes. Vini pat vienu nejausi salauza. Vecais delis nevareja izturet to svaru.

Vini bija labakie draugi jau no pirmas klases: Paska-Sprots (saku vins ieguva, jo neveiksmigs gadijums ar sviestmaizi un ellas traipu klade), Makars (patiesiba Olegs Makarovs) un Vasilijs, kuru sauca par Scetku.

"Kas ir ta suka uz tavas galvas?" – reiz sasutusi jautaja klases audzinataja Ida Pavlovna. Cik daudz ir nepieciesams, lai segvards pieliptu, it ipasi, ja jusu uzvards ir Scetinins? Vasja pat cinijas ar klasesbiedriem, tacu vins neko nevareja darit ar Scetku. Beigas pat Pasha un Olegs saka vinu ta saukt. Visticamak, ka tas joprojam ir sadi parakstits savos talrunos.

Sen, otraja klase vini uzskatija, ka si ir noladeta vieta.

“Jus varat doties caur so slaidu uz citu pasauli! – Sprots ar parliecibu sacija, nobolidams acis. Nekaunigs, ar isiem matiem, vins centas pieskirt sejai draudigu izteiksmi. "Nakti, oktobri, pilnmeness laika, kad makonis sedz menesi un varna kerc, jums ir janoslid leja pa so cauruli, un jus tur noklusit!"

Vins, nerunadams, apklusa un atvera acis vel plasak.

"Izmeginasim?" – Makars reiz ieteica.

Galu gala Makars nekad neieradas – vins velak teica, ka vini vinu nelaida ara -, un Vasja un Paska gaidija parka lidz pusnaktij, censoties nedomat, ka lidz tam laikam vinu vecaki noteikti mekles. Starp viniem bija viens pulkstenis – lets kiniesu pulkstenis ar bateriju, ar kuru Paska sausmigi lepojas, lai gan, ja to nospieda, laiks tika atiestatits uz nulli, un tas bija jauzstada velreiz.

Varbut vainigs bija pulkstenis (tur parka to vairakas reizes atiestatija), vai varbut tas bija makonis, kas nekad neaizsedza menesi. Vai ari varna neizdevas kengat. Kopuma vini parcelas un nekur netika.

Ipasi vini to nozeloja, kad, atgriezoties majas, saskrejas ar vecakiem. Vini tos mekleja, bet Makars no tiem atteicas. Makars neiebilda, bet Vasja un Paska tika ievainoti, tacu vini vismaz zinaja, ka vini nekaunejas.

Tagad Vasilijs ieplaukaja pipes nolobito krasu un juta nostalgiju pec bernibas. Joprojam ir labs laiks: jus varat ticet visadam mulkibam, un pasaule skiet daudz plasaka, interesantaka un labaka.

Vilks atskreja, nosnauca kalnu, apsedas un isi pakasija aiz auss. Zaros ieravas varna. Vilks tudal pieleca un ieblavas vinai virsu.

Saja laika zvanija telefons. Kads, izmisigi gaididams atbildi zinnese, piezvanija. Vasilijs pat zinaja, kas tas bija. Normali cilveki cetros no rita nevienam nezvana.

Laterna mirgoja un pilniba nodzisa, un gandriz uzreiz par Menesi rapoja gars makonis. Vasilijs nolika zvanu un tad, nesapratis, kapec ta dara, uzkapa kalna. Vins peksni jutas laimigs. Vilks leja ieblavas, kepas atspiedis uz pakapiena. Vasilijs noleca, partvera suni un uzkapa velreiz, soreiz lenak.

– Oho! Tagad, kad mes aizbraucam, mes nonaksim cita pasaule! – vins smejoties teica. – Skruvejami termini un labojumi, vai ne, Vilk?

Suns ciksteja, cinijas.

Vasilijs, noliecies, kaut ka iekapa caurule, apskaudams suni. Pedejais, ko vins dzirdeja pirms atgrusanas un nobrauksanas, bija varnas skala, aizsmakusa keka.

Protams, vins neticeja nevienai citai pasaulei – vai vins bija mulkis? Vins ticeja, ka parcelsies uz leju, atgriezisies majas un uzrakstis, ka pamet. Ta tas vienmer notiek.

Caurule izradijas gara.

Ilgak, neka izskatijas no malas.

Bridi, kad Vasilijs bija parsteigts un pat nedaudz satraukts, gludas metala sienas parklajas ar glotam un kluva mikstas, lipigas no visam pusem. Deguna trapija sapuvusas galas smaka.

– Fu, sasodits! – Vasilijs iesaucas.

Vins saravas, censoties apvaldit nelabumu, kas uznaca, pamaja ar rokam un nokrita no caurules uz zemes, ko vaji apgaismoja meness. Un si zeme, nomidita un kaila tikai pirms minutes, tagad ir biezi klata ar priezu skujam. Varna atkal ieravas, un virs galvas atskaneja kads varens klepus. Tad Vasilijs izdzirdeja klusu meitenigu balsi, kura skaneja izmisums:

– Griska! Atkal tu tads mulkis! Vai man tevi pert ar zaru vai ko citu?

Vasilijs piecelas, joprojam censoties noturet vederu vieta, noslaucija rokas dzinsos, pagriezas un ieraudzija puki.

Pukis staveja virs vina, pelekzals, liels ka kravas automasina. Stulba maza acs kveloja dzeltena krasa un zvinas mirdzeja meness gaisma.