Plutonija

Sarus saslējis un pārvērties par kaut ko līdzīgu milzīgai, durstīgai lodei, dzīvnieks aizskrēja garām apmulsušajiem cilvēkiem un pazuda meldrājā.

Aiz tā īsiem un augstiem lēcieniem no biezokņa izbrāza dzīvnieks, kura izskats atgādināja plēsoni. Tas bija tumši dzeltenā krāsā ar kaķa galvu, diezgan garu un resnu asti, īsām kājām un plakanu purnu, asos zobus atņirdzis. Vispār viņš bija līdzīgs lielam, gandrīz divi metri garam upes ūdrim, no tā atšķirdamies tikai ar lielākām ausīm un īsām krēpēm. Kaut gan tas neizrādīja tieksmi uzbrukt un gar mežmalu zagās pie ūdens, taču viņa izskats Kaštanovu tā ieinteresēja, ka tas plēsoni ar veiksmīgu šāvienu noguldīja.

Zvērs tiešām izrādījās interesants: viņa mutē.nevarēja atšķirt ne plakanos priekšzobus, me aspaugurainos dzerokļus kā vēlāko laiku plēsoņiem. Visi zobi bija vairāk vai mazāk asi un koniski kā rāpuļiem. Tikai priekšējie, kas atvietoja priekšzobus, bija nedaudz mazāki par citiem un mazliet saspiesti, žokļa sānos drusku lielāki, bet ilkņi pārspēja visus pārējos un pārspēja tos abos žokļos, sevišķi augšējā.

— Lūk, interesants pirmatnējā zīdītāja piemērs, kam vēl ir ķirzakas zobi, bet jau ar tās atšķirības sākuma iezīmēm, kura attīstījusies vēlākajos periodos, — ģeologs aizrādīja.

No biezokņa neviens vairs neparādījās, tā ka ceļotāji beidzot varēja nodoties sen pelnītajai atpūtai, protams, nomodā paliekot sargam, kas pēc kārtas mainījās un rūpējās par ugunskuriem, lai paglābtos no kukaiņu dzēlumiem. Pateicoties šai piesardzībai, ceļotāji gulēja mierīgi.

Nākošajā dienā turpinājās līdzīgs apvidus. Upe pilnīgi bija pārvērtusies ezerā ar daudzām salām, straumes gandrīz vairs nemanīja, un visu laiku nācās nodarbināt airus. Virs ūdens un meža laidelējās krāsainas spāres un milzīgas, ragainas vaboles, kas sasniedza trīsdesmit centimetru garumu. Aizlidoja taureņi, kuriem viens spārns varēja apsegt cilvēka plaukstu. Brīžiem parādījās savādi lieli un mazi putni zilpelēkā krāsā, kuri mazliet atgādināja gārni, tikai īsākām kājām, garu asti un īsu knābi, kurā varēja atšķirt sīkus zobus.

Vienu putnu izdevās nošaut lidojumā, un Kaštanovs demonstrēja saviem biedriem šo dīvaino spārnaini, kas bija pārejas veids starp ķirzakām un putniem. Tas bija dzērves lielumā un bija apklāts zilpelēkām spalvām. Garā aste sastāvēja ne vien no spalvām kā putniem, bet arī no daudziem skriemeļiem — tātad rāpuļu astes uzbūve, pie kam spalvas auga astes abās pusēs. Katram spārnam bija trīs gari pirksti ar tādiem pašiem nagiem kā pie kājām, tā ka putns varēja kāpelēt pa kokiem un klintīm. Dzīvnieka.apskates rezultātā Kaštanovs atzina, ka tas pieder archeopteriksu sugai, tomēr atšķiras no Eiropas augšjuras perioda nogulās atrastajiem eksemplāriem ar ievērojami lielāku augumu.

Dienas beigās krasts pavisam pazeminājās, un ievērojamā platībā to aizņēma purvi, kur auga kosas un papardes, virs kurām šur tur grupām pacēlās neparasti koki, kas bija piemēroti augšanai ūdenī. Šīs saaudzēs deva patvērumu dažādiem kukaiņiem, kas nikni uzbruka ceļotājiem katru reizi, kad tie mēģināja piebraukt pie zaļās sienas un savākt kolekcijas, bet pēc tam kādu laiku šie kukaiņi sekoja arī uz ūdens. Divdesmit piecus centimetrus gari odi, mušas kameņu lielumā, par četriem centimetriem garāki dunduri un spindeles sacentās spārnotos uzbrukumos cilvēkiem, kuri bija spiesti apkaunoti atkāpties un sāka uztraukties, iedomādamies tuvo nakts atpūtu šo mocītāju baru aplenkumā.

Pa purvaino apvidu ceļotāji brauca vairākas stundas, čakli airēdami, lai drīzāk izkļūtu no šīs joslas. Dzīvnieku valsts, kā bija redzams, še aprobežojās ar kukaiņiem un pirmatnējiem putniem gaisā uo ar zivīm un ķirzakām, kas slēpās tumšajā, dziļajā ūdenī un nodeva sevi tikai no ūdens šļakstiem un virpuļiem. Četrkājaino sauszemes dzīvnieku eksistence purvainajās saaudzēs acīm redzot nebija iespējama.

— Kurš sauszemes dzīvnieks gan izciestu šo šausmīgo smūdžu kodienus? — sacīja Gromeko, dzēlīgo asinssūcēju apzīmējumam lietodams sibiriešu parasto nosaukumu.

Bet tad no dienvidiem uzplūda svaiga vēsma, un brīžiem no turienes varēja sadzirdēt atskanam kādu vienmērīgu troksni.

— Priekšā atrodas liels, atklāts ezers ar kailiem krastiem vai arī jūra, — sacīja Makšejevs. Viņš pirmais bija uztvēris šo troksni.

— Jūra? — Papočkins brīnījās. — Vai tiešām Plutonijā ir pat jūra?

— Ja ir upes, ko mēs nevaram apšaubīt, tad tām galu galā jāietek kādā baseinā ar stāvošu ūdeni. Upes taču nevar tecēt līdz bezgalībai.

— Bet vai upes nevar pazust purvainajos ezeros, kā tā, pa kuru mēs braucam, vai izsīkt smiltīs?

— Gluži pareizi! Bet, ievērojot ūdens bezgalību, ticamāka ir varbūtība, ka pastāv atklāts baseins un pusaizauguša.is ezers, pa kuru mēs peldam, ir tikai tā sākums.

ĶIRZAKU JŪRA

Visus interesēja jautājums, cik šis baseins liels, vai tas viņu ceļojumam Plutonijas iekšienē nenovilks robežas, jo doties bezgalīgā jūrā ar buru audekla laivām, protams, nevarēja.