Plutonija

Pēc kādas stundas platās, gandrīz bez straumes tekošās ezeru upes galā parādījās zila apmale. Bija tuvu upes grīva. Ceļotāji spēcīgāk iegula airos un pēc pusstundas piebrauca pie ezera vai jūras sākuma.

Augājs, kas apņēma upes krastus, neaizsniedzās līdz pašam jūras krastam; to no ūdens atdalīja plata, kaila smilšu josla. Acīm redzami piekrastes viļņu bangas neļāva augu valstij nostiprināties pie paša ūdens.

Izkrāvuši krastā mantas un iekūruši ugunskuru, visi aizskrēja uz jūru paskatīties, kāds tajā ūdens. Viņi gribēja noskaidrot, vai jūra ir slēgts baseins ar sāju ūdeni vai tikai liels caurteces ezers. Bez tam visi vēlējās izpeldēties, jo pēdējās dienās, kopš bija pārliecinājušies, ka upē mājo lielas ķirzakas, no peldēšanās vajadzēja atteikties.

Mīkstajā smilšu krastā ātri izģērbušies, visi iegāja seklajā ūdenī, kura dziļums palielinājās ļoti lēnām, un tikai soļus piecdesmit no krasta ūdens sniedzās līdz jostas vietai. Ūdens izrādījās ievērojami sāļš, tomēr ne tik daudz kā zemes virspuses okeānos. To varēja salīdzināt ar Baltijas jūras ūdeni.

Peldē atsvaidzinājušies, ceļotāji sāka apspriest jautājumu par brauciena turpināšanu. Jūra nelikās bezgalīga: apvāršņa dienvidu pusē pretējo krastu varēja saskatīt pat ar neapbruņotām acīm, bet labs binoklis gluži skaidri parādīja saaudžu zaļo sienu, augstākus koku pudurus un vietām tumšus, violetus plankumus — droši vien klintis un kraujas. Pateicoties zemes virsmas izliekumam, aiz zaļās sienas, gan neskaidrāk, varēja redzēt nepārtrauktu līdzenumu tajā pašā violetajā krāsā un šur tur augstākas kalnu grupas. Šāds apvidus raksturs modināja visos pētniekos vēlēšanos nokļūt dienvidu krastā. Tas nelikās neiespējams. Līdz krastam nevarēja būt vairāk par četrdesmit, piecdesmit kilometru, un rāmā dienā ar vieglu ceļa vēju, kas ļāva izmantot buras, varēja doties braucienā bez sevišķa riska.

Ievērojot pēdējo dienu neizdevīgās medības purvu un ezeru joslā, gaļas krājums bija izsīcis, un vakariņās vārījās vienīgi biezputra. Makšejevs un Papočkins ķērās pie makšķerēm. Peldoties viņi bija ievērojuši lielas zivis, tāpēc abi paņēma makšķeres un devās pa krastu augšup līdz tai vietai, kur upe iztecēja no meldrāja un ūdens bija dziļāks. Diezgan ilgi pludiņi palika mierā, un makšķerētāji jau gribēja mainīt vietas, kad pēkšņi zivis sāka stipri kosties.

Makšejevs piecirta un izsvieda krastā lielu zivi, bet Papočkinam loms izrādījās tik smags, ka varēja pārraut auklu, tāpēc viņš sāka zivi nokausēt un vadīt uz krastu, lai tad uztvertu to ar tīkliņu. Un piepeši ūdens sāka burbuļot, auklu pārrāva, un kāda tumša masa aiznesa uzķērušos zivi kopā ar āķi.

Zvejotāji tikai paguva saskatīt lielām zvīņām klātu muguru un strupu asti.

Makšejevs, kas.noņēma no āķa savu zivi, izdzirdis spēcīgos ūdens šļakstus, iesaucās:

— Jums nu gan pagadījusies zivtiņa, Semjon Semjonovič, vismaz astoņi kilogrami!

— Nevis astoņi, bet astoņi simti! — šausmu pārņemtais zoologs atbildēja. — Norāva manu makšķeri un aizgāja.

Makšejevs pienāca pie drauga un parādīja savu zivi. Tas bija ļoti savāds dzīvnieks — plats un plakans kā plekste, apklāts ar rupjām zvīņām, kas sastāvēja no kvadrātcentimetru lielām plāksnītēm, vienkārtainas astes, acīm ķermeņa vienos sānos un gariem dzeloņiem pār muguru.

— Vai šādu briesmoni var ēst? — viņš šaubījās.

— Protams, var. Tā līdzīga plekstei, lai gan arī atšķiras. Es domāju, ka tā ir raja. Vispār var ēst visas svaigās zivis, jo indīgi ir tikai dažu sugu ikri, pieņi un krūšu joslas melnais plēves apvalks. Iztīrot visas iekšas, var ēst arī nepazīstamu sugu zivis, ja vien gaļa inav sasmakusi vai pārāk asakaina.

— Tādā gadījumā pamēģināsim pazvejot vēl. Bet kādas.sugas bija jūsu aizbēgusi zivtiņa?

— Man liekas, ka tā vispār nebija zivs, bet liela ķirzaka, kas norāva noķerto zivi un norija līdzi ar āķi un auklas gabalu.

— Ehe, tātad šīs plēsoņas mājo arī še! Bet mēs jūrā tik bezrūpīgi peldējāmies.

— Jā, jāuzmanās. Juras laikmeta jūrās — un šāda jūra acīm redzot atrodas mūsu priekšā — taču mājojuši milzu ichtiozauri, pleziozauri un citas plēsīgas ķirzakas, kurām cilvēku pārkost bija nieks.

— Bet vai haizivju tajos laikos vēl nebija?

— Bija arī haizivis. Šīs plēsoņas pazīstamas pat kopš devona laikmeta un sasniedza pasakainu lielumu. Atrasti to septiņdesmit centimetrus garie zobi. Iedomājieties rīkli, kas atbilst šādiem zobiem!

Zvejotāji atkal iemeta mašķeres un drīz noķēra lielas, tagadējām sterletēm līdzīgas zivis. Noķertās zivis tūlīt notīrīja, un tās nokļuva zupā. Kamēr zupa vārījās, zvejnieki sazvejoja vēl desmit šādu dziļuma iemītnieku.

Pēc vakariņām visi sēdēja pie telts, kūpināja pīpes un apsprieda gaidāmo braucienu pa jūru, kura klusi skalojās smiltīs, kas bija nobārstītas ar dažādu mīkstmiešu gliemežnīcām un ļoti interesēja zoologu.

Kamēr biedri zvejoja zivis, viņš bija savācis veselu kolekciju un noskaidrojis, ka te darīšana ar amonitiemi.

— Skatieties, — sarunu pārtrauca Gromeko izsauciens, — kādas milzīgas jūras čūskas!