Plutonija

Taču dzīvnieks tikai pirmajā brīdī atgādināja degunradzi ar mazo ragu virsdegunē. Pāris lielu uz priekšu izvērstu ragu, kas pacēlās virs pieres, vedināja to pielīdzināt dažiem vēršiem. Ar visu pārējo viņš atšķīrās kā no degunradžiem, tā no vēršiem. Galva, salīdzinot ar ķermemeni, bija neproporcionāli liela un gandrīz sasniedza divu metru garumu, galvaskausa pakaļējā daļa paplašinājās platā un gludā cekulā, ko varēja pieņemt par milzīgām, plakanām ausīm, kaut gan patiesībā tas bija tikai kakla augšdaļas rotājums vai aizsargs, ko sedz sīkas zvīņas, bet gar ārmali asi zobveida izaugumi. Šī apkakle neapšaubāmi palielināja jau tā milzīgās galvas svaru un traucēja to pacelt uz augšu.

Priekškājas bija daudz īsākas par pakaļējām, tā ka dzīvnieks kustējās augsti paceltiem krustiem. Kad šī dzīvnieka galva un kājas pazuda garajā zālē, tas atgādināja īstu pakalnu gandrīz piecu metru augstumā. Dzīvnieka masivais ķermenis bija apklāts ar apaļu plākšņu bruņām, kas uz muguras un sānos bija lielākas, uz krustiem, kājām un vēdera mazākas. Ķermenis nobeidzās ar ne visai garu, bet resnu asti, kas kalpoja stāva pakaļējās daļas atbalstam. No purna gala, kas atgādināja asu knābi, līdz astes.sākumam dzīvnieks bija apmēram astoņus metrus garš.

— Ir gan briesmonis, ir gan briesmonis! — čukstēja Gromeko, tāpat kā pārējie skatīdamies neparastajā dzīvniekā, kas lēni līdzīgi pakalnam virzījās gar ezera krastu, aprīdams zāli un krūmus.

— Kas tas ir par zvēru? — jautāja Papočkins.

— Tas laikam ir triceratops, dinozauru kārtas pārstāvis, pie kuras piederēja dažādas milzu ķirzakas, — atbildēja Kaštanovs.

— Tātad tie ir rāpuļi! Vai tad bijuši arī ragaini rāpuļi? — brīnījās Makšejevs.

— Dinozauru karta pārstāv ļoti dažādus kā plēsīsīgo, tā zālēdāju, lielu un mazu ķirzaku paveidus, kas dzīvojuši, sākot ar triasa un beidzot ar krīta periodu.

— Tātad.mēs jau atrodamies krīta1 periodā! — Papočkins iesaucās. — Un, jo tālāk brauksim pa upi, jo vairāk nāksies sastapt šādus briesmoņus.

— Labi, ja tie būtu tik nekaitīgi kā šis! — aizrādīja Gromeko. — Bet pazemīgi pateicos sastapt tik lielu, plēsīgu nešķīsteni! Saplēsīs, pirms pagūsi izšaut.

— Lieli dzīvnieki parasti nav kustīgi! — Kaštanovs iebilda. — Man šķiet, ka zobentīģeri daudz bīstamāki nekā šie milži.

— Vajadzētu to piespiest pacelt galvu, — Papočkins sacīja, — vai arī izvilināt atklātākā vietā. Es jau divreiz fotografēju, bet abas kājas un purna galu nevar redzēt.

— Vai uz viņu neizšaut? — Makšejevs piedāvājās.

— Nē, viņš vai nu sabīsies un aizbēgs, vai arī metīsies uz mums. Tādu milzeni tik viegli nenogāzīs arī sprāgstošā lode.

— Uzlaidīsim tam Ģenerāli!

Trīcošo un ņurdošo suni pēc labinājumiem un mudinājumiem izdevās piespiest uzbrukt briesmonim. Suns, skaļi riedams, metās uz to pusi, tomēr.apstājās godbijīgā attālumā. Taču suņa uzbrukuma sekas bija gluži negaidītas.

Briesmonis metās ezerā, uzšļākdams veselas ūdens šaltis, un pazuda sabangotajā, duļķainajā dzelmē.

Redzēdami šo kauna pilno bēgšanu, visi iesmējās, bet Ģenerālis uzvaras lepnumā aizskrēja līdz krastam un sāka nikni apriet netīros viļņus, kas apļos izklīda. Pēc kāda laika ezera vidū parādījās ķirzakas divi ragi un apkakle. Dzīvnieks bija izbāzis galvu ieelpot āra gaisu. Papočkinam, kas turēja sagatavoto aparatu, vajadzēja apmierināties ar galvas uzņēmumu, jo ķirzaka, rīdama gaisu un redzēdama, ka tās savādie vajātāji stāv malā, atkal iegrima ūdenī.

Pie cita ezera Ģenerālis izdzina no meldrājiem dīvainu putnu baru. Tie bija ļoti prāva gulbja lielumā, bet ar garāku ķermeni, īsāku kaklu un ļoti garu un smailu knābi ar sīkiem un asiem zobiem. Putni lieliski peldēja un nira, medīdami zivis. Vienu no tiem izdevās nošaut.

To apskatījis, Kaštanovs atzina, ka tam jābūt hesperornisam, krīta perioda bezspārnu putnam ar spēcīgiem zobiem. Pēc ķermeņa uzbūves šis putns bija tuvs tagadējiem pingviniem. Viņa spārni bija iedīgļa stāvoklī un pilnīgi apklāti ar mīkstām, matiem līdzīgām spalvām.

PURVU UN EZERU JOSLA

Pēc trīs dienu ilga brauciena caur sauso stepju zemi ceļotāji sasniedza tās dienvidu malieni, kur augu valsts tūlīt izmainījās. Upes krastu apklāja skuju koku, sago palmu[9] un neskaitāmu pasugu paparžu zaļais biezoknis. Papardes lielāko tiesu bija neredzētu sugu, sasniegdamas cilvēka auguma garumu. Garas, meldriem līdzīgu augu saaudzēs plētās ūdenī gar krastu, bet seklos sēkļus klāja pusotra metra garas un vairāk nekā divdesmit piecus milimetrus resnas kosas. Saaudžu biezokņos nemitīgi sirsināja, bet virs ūdens riņķoja savādi kukaiņi. Tie atgādināja spāres, kuru izplestie spārni sasniedza gandrīz četrdesmit centimetru. Viņu metāliski spulgais ķermenis bija ap divdesmit centimetru garš. Vieni kukaiņi bija zeltaini dzelteni, citi tēraudpelēki, citi smaragdzaļi, tumšzili vai ugunssarkani. Saules staros tie laidelējās, plīvoja, tvarstīja cits citu, izraisīdami metāliskās skaņas, kas atgādināja kastaņetu knikšņus.